Nezinu, kā lai te nodala: vai nu vēl rītausmā noslēdzas raganu sabats, vai nu tas jau beidzies un sākušies visu valstu proletāriešu solidaritātes svētki. Vārdu sakot, maršalu pamodināja aukstā pretīgā rītā uz pašas robežas starp viena pasākuma nobeigumu un otra sākumu. Taču varbūt nekādas robežšķirtnes nemaz nebija. Varbūt Sātans, proletārieši un raganas līksmoja vienlaicīgi, cits citam netraucējot.
Maršals pacēla klausuli, bet tā mierīgi gluži kā nedzīvs automāts izteica:
- Pirmais, es - simt astotais. Mērķis.
Vakarā istabā līdzās maršala guļamistabai adjutanti akurāti salikuši parādes mundieri. Viss gatavs parādei Sarkanajā laukumā. Bet šodien parādes mundieris maršalam nebūs nepieciešams. Maršalam parāde ir atcelta. Pulksten piecos un 36 minūtēs neatpazīts mērķis 21†300 metru augstumā šķērsoja Padomju Savienības robežu Kirovabadas pilsētas rajonā Tadžikistānā, ātrums 700-800 km/h, virziens - ziemeļi. Maršals Birjuzovs apģērbās lauka formas tērpā pusminūtē kā karavīrs. Skriešus lejā, aizpogājot pogas pa ceļam. Melns ZiS-110 jau pie ieejas. Pie savrupmājas vārtiem nekavējoties piebrauc trīs motocikli ar blakusvāģiem. Maskava ir tukša pulksten piecos un 43 minūtēs. Visa parādei Sarkanajā laukumā domātā kara tehnika jau naktī aizdārdināja no Hodinkas uz Gorkija ielu, Manēžas un Sverdlova laukumu. Un tur apstājās gaidās.
Lido ZiS pa Maskavu. Motocikli priekšā gluži kā pilotzivis līdzās haizivij. Nedomājiet, ka jābrauc tālu. Ceļš līdz pirmajai metrostacijai. Bet vai tad maršali braukā ar metro? Un vēl kā. Vai jūs nekad Maskavas metro neesat satikuši maršalus? Nav brīnums. Tam ir divi iemesli. Pirmais: maršali ar metro nebrauc katru dienu, bet tikai kaujas trauksmes gadījumā. Otrs iemesls: jūs neesat maršalus satikuši Maskavas metro tāpēc, ka biedrs Staļins jau trīsdesmitajos gados viņiem izraka pavisam citu metro. To bez apstājas turpināja rakt gan kara laikā, gan pēc tā ne tikai Staļina laikā, bet arī vēlāk. Tas, cits metro, ir zemāk nekā pirmais. Nelieniet tur ar savām darba kapeiciņām. Jūs tur neielaidīs. Un mani arī ne.
Pavadošajiem šoferiem un motociklistiem vispār nav jāzina, ka viņi ved savu pasažieri uz metrostaciju. Un arī par pašu slepenā metro pastāvēšanu viņiem nav vajadzības zināt. Viņu pienākums ir nogādāt valsts PVO karaspēka virspavēlnieku uz nepamanāmu ēku Ļeņinskije Gori. Rau, cik daudz Maskavā to, nepamanāmo. Žogs zaļš, bez spraudziņām. Vārti arī zaļi. Aiz žoga biezs dārzs. Pagaidām vēl nav zaļš. Vārti atveras paši no sevis, ielaižot, kurus vajag. Visu pārējo priekšā šie vārti ir cieši slēgti.
(Turpinājums 1. februāra numurā)
© Viktor Suvorov, 2011
© Jānis Kalve (Dienas grāmata), tulkojums, 2013