I
Re, Māris Bērziņš uzrakstījis romānu! Titāna skrūves... nu, nu... Viņa pirmais romāns Ērika Trauma sapnis (2003) lasīts, bet... kaut kā piemirsies, tātad ne visai gājis pie sirds... Par īsprozas krājumu Gūtenmorgens (2007, 2009) biju stāvā sajūsmā, beidzot mūsu literatūrā kaut kas svaigs un neierasts! Un tagad - pabiezs romāns!
II
Kas nav šis romāns? Titāna skrūves nav ne tautā tik iecienītais Radio 2, ne mākslinieka A. smukās bildītes, nav pat Lata romāns. Te nav ne septiņsimt gadu garā jūga, ne baltās latvju dvēselītes, nav pat dižošanās - mēs, letiņi! Bet kas tad tur īsti ir?!
III
Labi, nodomāju, romāns nav domāts plašiem tautas slāņiem... (Interesanti, kas to tautu ir noslāņojis?) Kas tad? Banāls mīlas stāsts? Viņš sastop Viņu, tiek pārvarēti dažādi šķēršļi, un beigās, kā kādreiz rakstīja, abi dabūjas... Hmm... arī šeit visas sastāvdaļas it kā būtu...
Sastomos, tomēr atļaušos turpināt. Intonācija! Ne tikai ko, bet arī kā. Man, lasītājam, nav svarīgi, ar cik skrūvēm bija saskrūvēts varoņa tēvs Georgs Fiskars, saēdās pats Varis tās halucinācijas radošās sēnītes vai ne, kā pa logu izlidinātais motocikls Harley Davidson nesašķīda gabalu gabalos, tirgoja Varis lielveikalā laimi vai ne, bet kā tas uzrakstīts! Lasu un ticu, jā, tieši tā notika vai arī - varēja notikt.
Atļaušos citēt romāna autoru: «Māksla ir atbalss, satverta un skaisti ierāmēta.» (Kultūras Diena. 8.04.2011. Eseja Robežu jautājums.) Atliek tikai piekrist, kā lasītājs es dzirdu un redzu tirgū, lielveikalā, transportā redzētās un dzirdētās sarunas un situācijas, valodas un stāstus.
Par to ierāmēšanu... Domāju, ka tieši ar to rāmi literatūra atšķiras no dzīves. Lai kāda būtu M. B. intonācija, tā, manuprāt, vienmēr ir gaiša un smaidīga, tiesa, brīžiem viegli smīnīgi ironiska.
IV
Lasot pirmoreiz, atzīšos, nedaudz mulsināja tās atkāpes, vecā zvejnieka stāsti, ko M. B. nosaucis par prelīdēm. Ņēmu un piezvanīju autoram. (Tiesa, nav nekā stulbāka, kā autoram uzdot jautājumu: bet ko jūs ar to domājāt?) Būdams visnotaļ pieklājīgs, M. B. nepasūtīja mani, kā es to būtu pelnījis, vienu māju tālāk, bet pacietīgi izskaidroja, ka prelīdes esot kā gulošie policisti, kas ļaujot lasītājam atvilkt elpu. Lai nu tā būtu, tiesa, man šķiet, ka prelīžu jēga ir nedaudz plašāka. Varbūt - mana hipotēze - tās ir tautas kolektīvās pieredzes pierakstījumi, tādas latviešu dzen (sic!) līdzības? Bet tas tikai tā, pa virsu grābstīts, kā XIX gs. vidū savā Amerikas landšaftes aprakstīšanā rakstīja mācītājs Rūdolfs Šulcs.
V
Nedaudz par romāna varoņiem (kas gan būtu romāns bez varoņiem?). Ar Veco zvejnieku būtu skaidrs - gulošais policists. Varis Fiskars - uzvārds arī ar zvejniekiem saistīts - kā zvejas rīks (makšķere, tīkls, murds), kas no dzīves dzelmēm izvelk tēlus un notikumus? Varētu būt.
Viņa iemīļotā Dina? Dzīva sieviete, ne jau nu tā blondīne no anekdotēm. Dinas draudzene Sanita, protams, sastapta ja ne dzīvē, tad kādā no tiem neskaitāmajiem žurnālīšiem, kopā ar savu mantru - vau! un Fak, sorī! Sanitas draugs (vietā būtu modīgais boifrends) Pēteris, kā izkāpis no pozitīvisma reklāmas, tiesa, autora nedaudz cilvēciskots.
Dinas māte Astrīda ar savām karmām un astrāliem - viņa vai nu strādā kopā ar jums, vai dzīvo kaimiņos. Viens vienīgs garīguma vinegrets. Jānītis, Dieva dotais cilvēciņš, pat ja nedzīvo tuvumā, viņu esat redzējis vismaz Vērmanes parciņā uz soliņa ar avīzīti rociņās.
Artūrs? Artūrs esat jūs pats vai arī jūsu draugs, brālis, kaimiņš (vajadzīgo lasot pasvītrot!). Nabaga Liene, nabaga! Labi, ka vismaz romāna beigās M. B. viņu savāca un nolika pie vietas, gan jau Varis un Dina atradīs tai «kādu sakarīgu čali»! Par mediķiem... ielieciet savas domas aploksnē un nododiet tiem personīgi. Tā vajag. Tradīcija, tā teikt.
VI
Literatūra tomēr nav dzīve. Tāda Kanādas blūzista Endžela Turē nemaz nav! Ja es kļūdos un jūsu rokās nonāk viņa CD, dariet zināmu.
VII
Par romāna lappusēm, kuras lasot šķita - vau! (Piedodiet, pielipis no Sanitas, sorī!) Aplis trīsstūra formā, zemeslode perforētas viļņveida lentes formā, epizode ar Harley Davidson cirkā, iluzionista skatuves vārds Froids, visas Pārdaugavas reālijas - Māras dīķis, Mārupītes ūdenskritums, 8., tagad 27. trolejbuss -, man, Rīgas kreisā krasta iedzimtajam, tuvas un dārgas, arī aukstumnoturīgais sētnieks pie Vecā pasta, viss vietā un - spīdoši!
VIII
Par vāku. Noformējumam izmantota E. Bērna-Džonsa glezna Savaldzinātais Merlins (1874), tāda esot bijusi M. B. izvēle. Atzīšos, nesapratu, kāpēc. Lai gan - izskatās glīti, kā visas tās prerafaelītu būšanas.
IX
Nobeigšu kā skolnieka sacerējumā - man Māra Bērziņa romāns Titāna skrūves patika, pat ļoti. Atbalss ir atbalsojusies, tā ir satverta un glīti ierāmēta.