Katra sestdiena pilī ir īpaša. Klausoties erudītās muzeja direktores un viņas «svītas» baroneses Evelīnes Karolīnes Mariannas Luīzes (Daigas Šmitenbergas) un Helēnas Vilhelmīnes Karolīnes Marijas jeb muzejpedagoģes Lilitas Znotiņas stāstos, paiet četras brīnišķīgas stundas. Avīžrakstā diemžēl pārstāstīt varēs tikai uts tiesu.
Ne suns, ne kaķis - lauva
Ainava pa Durbes pils logu ir tik mierpilni rāma, ka vienai avīzes žurkai, kas pa nedēļu skrējusi kā apsvilusi, pilnīgi pietiktu ar šo svētlaimīgo skatu vien. Palūgt tik kādu vienkāršāku krēslu par Bīdermeijera sarkankoka mēbelēm un skatīties, skatīties, skatīties uz Tukuma namiņu sarkanajiem jumtiem, kamēr plašajā ainavu parkā ar rotondu un augsto akmens tiltu nokustu sniegs…
Muzeja radošā komanda gan ir rēķinājusies ar auditorijas daļu, kam enerģijas ir krietni vairāk. Galvenokārt, domājot par vidusskolēniem, sagatavota izglītības programma Klasicisms Durbes pilī. Koši krāsoto, ar kolonnām rotāto celtni Slocenes upītes krastā uzskata par vienu no Kurzemes klasicisma arhitektūras pērlēm. Tā ir vienīgā no agrākajām Latvijas muižu kungu mājām, kur atjaunots XIX gs. beigu un XX gs. sākuma interjers un radīts priekšstats par vācbaltu kultūru. Skolēniem tiek piedāvāts teorētiskās zināšanas par arhitektūru, klasicismam raksturīgām formām ēkas fasādē, telpu apdarē un interjerā - gleznās un mēbelēs - salīdzināt ar personīgiem novērojumiem un nostiprināt ar tausti. «Vispirms vajag izdomāt, ko rakstīsi,» labu padomu dod baronese Evelīne, skatoties, kā pie manas gaisā paceltās spalvas jau bīstami šūpojas tintes pile. Katrs datorpaaudzes cilvēks, pūloties ievilkt kaut burtu īstajā slīpumā, visticamāk, sajutīsies kā īsts lempis. Bet, ziniet, tas ir pat patīkami. Ienāk prātā - šādi rakstot, niknie komentāri, XXI gs. īpašais žanrs - publiski akceptētais prastums - būtu vienkārši neiespējams. Uzmanīgi velkot burtus, lielās dusmas un riebums, visticamāk, noskrietu.
Nākamajā posmā, vispirms izpētot Ludviga fon der Rekes ģimenes locekļu XIX gs. vidū izgatavotos siluetportretus, katrs pats var ņemt šķēres un ļauties savai fantāzijai. Īpašs piedzīvojums ir kopā ar baronesi Evelīnu atvērt ģērbistabas drēbju skapja durvis un šo to arī pielaikot, sajūtot uz savas ādas, kā vienā mirklī izslejas kumpais stāvs. Kostīmi ataino modes prasības no ampīrstila līdz pat jūgendstilam.
Lai nokļūtu ģērbistabā, ir jāiet garām logam, pa kuru redzami uz postamentiem novietoto lauvu sāni, ar tām rotāta kāpņu terase. «Starp kaķi un suni ar saplacinātu purniņu,» smejas direktore. Lauvas pēc savas saprašanas godprātīgi esot mūrējis vietējais mūrnieks, kurš tāda zvēra Tukuma tirgū nebija redzējis. Baronese Evelīne: «Rūdolfa mantojumā bija vēl trakāk. Tās lauvas, man liekas, bija no porolona un izskatījās kā ar ilgviļņiem.»
Kā Rainis Durbes negribēja
Muzeja darbinieces palepojas, ka esot izsitušas no etiķetes arī Valsts prezidentu ar kundzi. Viņi Durbes pils oāzē neplānoti iekrituši uz trim stundām. Ja kas trūcis, tad varbūt vienīgi Lilitas kundzei ķilaviņas uz olmaizītes. Starp citu, olas bijušas vārītas pēc senas receptes - olas vārot, ūdenī pieber ķimenes. Vai tiesa, ka Rainis Durbes pilī dzīvojis sešus gadus? Nē, aplami. 1922. gada 17. janvārī Centrālā zemes ierīcības komisija paziņoja viņam nodomu piešķirt Durbi kā tautas balvu. Jau 20. janvārī Rainis ar rīta vilcienu (starp citu, dzelzceļš Tukumā ir jau no 1877. gada) devies uz Tukumu, lai apskatītu iespējamo dāvanu. Pils kara gados bija noplukusi un neraisīja dzejnieka sajūsmu, turklāt varētu viņu kompromitēt sociāldemokrātu acīs. Rainim pieprasīja arī «biznesa plānu», kas viņu neiedvesmoja. Trīs gadus vēlāk dzejnieks parakstīja līgumu par Durbes dāvinājumu Latvijas Skolotāju savienībai.
Būtiski zināt, ka Tukuma muzejs ir viens no septiņiem muzejiem, kas glabā nesen kā UNESCO programmas Pasaules atmiņa Latvijas nacionālajā reģistrā iekļautās Sibīrijas vēstules uz bērza tāss (1941-1956). Sadarbojoties muzejiem, Okupācijas muzejā 24. martā tiks atklāta izstāde, kurā varēs iepazīties ar unikālajām vēstulēm.
Patlaban muzeja darbinieces jau dzīvo gadskārtējās Muzeja nakts gaidās un kavējas patīkamās atmiņās. Pagājušogad atbraukušas divas tik optimistiskas medmāsas, ka nakts vidū attapušās, ka ir bez jumta virs galvas. Sarunājušas pie kolēģiem pārnakšņot turpat ātrās palīdzības mašīnā. Šogad medmāsas uz Tukuma muzejnakti var braukt bez bažu. Būšot balle līdz pirmajam vilcienam. Varēs vizināties uz Rīgu tāpat kā Rainis. Ar vilcienu.