Vakar uz pirmo sēdi pēc vasaras atvaļinājuma sanāca Saeima, un jau šajā «iesildīšanās» darbadienā pazibēja ilustrācija vecajai nelaimei Latvijā «gribējām labi, sanāca...».
Runa ir par vasaras periodā presē pazibējušo un lauksaimnieku vidē itin vēlīgi uztverto Zemkopības ministrijas (ZM) ideju kaut kā sakārtot sezonālajos darbos nodarbināto laukstrādnieku statusu. Uzstādījums, šķiet, ir pareizs: labāk lai šie cilvēki maksā kaut nelielus nodokļus nekā nekādus, un arī pašiem darba devējiem un ņēmējiem tad būtu mierīgāka sirds. Līdz ar to deputātes Siliņas iebildumi pret ieceri, norādot, ka, ja radīs speciālu regulējumu vienai grupai, maiss būšot vaļā, ka šāds regulējums būtu netaisnīgs pret citām grupām, bija, ja tā drīkst teikt, pārāk ideālistiski atrauti no reālās dzīves. Uz ko visai agresīvi arī norādīja viņas kolēģis, vienlaicīgi ZM parlamentārais sekretārs Smiltēns.
Tomēr atbildes nebija uz citiem Siliņas iebildumiem. Proti, ka jaunā regulējuma ieviešana (izmaiņas datubāzēs u. c.) izmaksās tik daudz, ka būs pielīdzināma prognozētajiem ieņēmumiem.
Var teikt - arī nav traģēdija. Proti, valsts konkrētajā gadījumā nemaz nerēķinās ar palielinātiem ieņēmumiem, vienkārši vēlas ieviest jēdzīgāku kārtību kādā jautājumā. Labi. Tomēr ļoti noderētu kāda analīze par to, kādēļ mūsu valsts pārvaldē pēc gadiem ilgām runām par sakarīgāku IT resursu, reģistru utt. apsaimniekošanu ikviens solītis pa labi vai kreisi uzreiz maksā pamatīgu naudu. Plus ilgstošas apspriedes, saskaņošanos un citus vingrinājumus, kas prasa laika un cilvēku resursus.
Vai nevar vienkāršāk un lētāk? (Tas arī atgādina par gadiem ilgstošo diskusiju, vai tiešām ministriem otrdienās ir jātērē laiks ārkārtīgi specifiskiem jautājumiem - sākot no mājlopu embrijiem, beidzot ar liftu tehniskajiem parametriem?)