Skaitļus nē! Paceļot!
Renārs studēja starptautisko biznesu LU, lai gan paralēli bija iestājies arī RTU būvinženieros. «No šodienas skatpunkta raugoties, tagad būtu studējis paralēli abās universitātēs. Būtu arī izmantojis apmaiņas studiju iespējas ārvalstīs,» viņš vērtē.
Pabūšana citā valstī Renāram nāca komplektā ar darbu. Jau skolas laikā viņš brīvlaikos piepelnījās, bet divas vasaras pēc 1. un 2. kursa LU devās uz ASV, kur strādāja gan par laivu braucienu gidu, gan par viesmīli restorānā. «Tas likās tālu un interesanti, un tā bija iespēja gan uzlabot angļu valodas prasmi, gan nopelnīt. Toreiz šīs Work & Travel programmas Latvijā tikko sākās un bija visai dārgas. Lai izmatotu iespēju aizbraukt, es aizņēmos līdzekļus, bet tas atmaksājās ar uzviju gan pieredzes, gan finansiālajā ziņā, sanāca arī paceļot.» Renārs strādāja kalnu reģionā Kalifornijas štatā, kur palmu un pludmales vietā dabūja dabas rezervāta mežonīgo dabu, lāčus un sniegu kalnos.
Pēc atgriešanās no ASV Renārs rudenī atrada finanšu direktora asistenta darbu SIA Jāņa sēta, un tas viņam pavēra skatu uz reālajām finanšu darbībām uzņēmumā. «Bet darbs ar skaitļiem man tolaik vēl nelikās īpaši saistošs.» Vilināja darbs ar cilvēkiem un ceļošana, tāpēc, izturējis atlasi, Renārs kļuva par aviokompānijas airBaltic stjuartu. Strādājot neko vairāk par lidmašīnu gan redzēt nesanāca, taču brīvajā laikā Renārs izceļojās pa Taizemi, Malaiziju un Singapūru.
Pēc pāris gadiem, kad noslēgumam tuvojās arī studijas, Renārs nosprieda, ka jāpamēģina kas nopietnāks, bija radusies sapratne un vēlme tomēr strādāt ar finansēm. Meklējot iespējas sevi pierādīt, Renārs pieteicās vakancei un kļuva par airBaltic finanšu kontrolieri. «Skatoties atpakaļ uz darbiem, ko esmu darījis, vienmēr esmu izvēlējies darīt to, kas tobrīd ir licies interesants, nedomājot, kā vajadzētu un būtu pareizāk. To neesmu nožēlojis,» Renārs saka.
Vilinošie piedāvājumi
Kolēģu iespaidā Renārs ievietoja savu CV personāla atlases kompānijas datubāzē. «Pēc kāda laika man piezvanīja - viņi meklēja darbiniekus Cemex. Man tā šķita iespēja sevi attīstīt,» Renārs stāsta, kā kļuvis par Cemex stratēģiskās plānošanas finanšu analītiķi.
Tolaik Cemex svaigi bija nopircis RMC grupu, kam piederēja cementa rūpnīcas daudzviet Eiropā, arī Brocēnos. «Tas bija sākumpunkts, kad uzņēmums sāka attīstīties Latvijā.» Renārs stāsta, kā Cemex strauji auga un nolēma investēt betona ražotnēs, karjera iegādē un jaunas rūpnīcas celšanā Brocēnos. Renārs pats lielus lēmumus vēl nepieņēma, bet šis dinamiskais laiks daudz iemācīja.
Kad viņam pēkšņi piedāvāja kļūt par Cemex loģistikas vadītāju, Renārs piekrita, lai gan darba saturs nu bija krietni citāds - skaitļu bīdīšanas vietā stājās gluži taustāmu materiālu piegāde ražošanai, arī padoto vadīšana. Bija jāsaliek pa plauktiem loģistikas un kontroles procesi topošajā jaunajā cementa rūpnīcā, paralēli jāuztur darbība vecajā un jāraugās, lai viss kā pēc notīm notiktu arī Liepājas ostas terminālī, caur kuru Cemex eksportēja cementu uz Skandināviju.
Lai gan Renārs nejuta vajadzību pēc pārmaiņām, nākamais piedāvājums kļūt par stratēģiskās plānošanas un administrācijas vadītāju bija vilinošs. Jauni pienākumi, jauna atbildība, jauni padotie, arī intensīva pieredzes apmaiņa ar Cemex kolēģiem citās valstīs un iespēja pamācīties ārzemēs. «Grūtākais, ar ko bija jātiek galā, bija laika menedžments. Tas joprojām nav tas vieglākais uzdevums,» Renārs atzīst. Tiesa, vairs nebija jābraukā uz Brocēniem, darbs ritēja pārsvarā Cemex Rīgas birojā.
Darba spars te un tur
Pašreizējais darbs Ungārijā Renāram ir kārtējais «no gaisa nokritušais» piedāvājums. «No negaidītā telefona zvana līdz aizbraukšanas brīdim pagāja trīs nedēļas. Izšķirties nebija īpaši grūti, jo katram jāsaprot, ko vēlas sasniegt un kādi līdz ar to būs nākamie soļi. Lēmumu pieņēmu faktiski uzreiz,» Renārs saka.
Ungārijā viņš nu ir visa Cemex vadītājs. Atšķirību no Latvijas un pārsteigumu esot daudz. Pirmais izaicinājums bija valodas barjera, jo liela daļa darbinieku angliski nerunāja. Cemex Ungārijas biznesa vienību iepriekš bija plānots pārdot, bet plāni mainījās, uzņēmumam atkal bija jāpārslēdzas no pircēja meklēšanas uz attīstību, un viens no Renāra uzdevumiem bija spēcīgas komandas izveidošana. «Ungāri sliecas būt dienvidnieciski, tāpēc viņu mentalitāte ir asāka, bet saistībā ar darba kultūru - relaksētāka. Darba spars un atbildība Latvijā ir izteiktāka,» Renārs raksturo un teic, ka patlaban vietējās kultūras īpatnībām jau ir pielāgojies un labi redz, kādas izmaiņas uzņēmumā spēj ieviest, lai bizness uzlabotos.
Viņš jūt, ka arī pats var profesionāli augt, tāpēc par nākotni īpaši nedomā. «Nekad neesmu uzstādījis sev mērķi sasniegt vienu vai otru pozīciju. Koncentrējos uz to, kā varu paveikt savu darbu pēc iespējas labāk, un cenšos izdarīt vairāk, nekā no manis prasa. Tas, manuprāt, ļāvis man tikt pamanītam, un iespējas tāpēc arī ir atnākušas.» Ungārija ir gana sarežģīta, lai virzība uz uzņēmuma mērķiem sniegtu vērtīgu pieredzi. Valstī jau septiņus gadus ir būvniecības kritums, kas atsaucas arī uz Cemex biznesu, un krīzi padziļina politiskās vides nenoteiktība un neprognozējamās nodokļu izmaiņas. «Bet pie katra krituma ir arī jaunas iespējas, ko jāprot saskatīt,» Renārs ir optimists.