Pašreizējā situācija Latvijas biatlonā patiešām tāda arī ir, ka nav komandas, bet ir viens izteikts līderis. Kad Sočos masu starta laikā vaicāju Latvijas Biatlona federācijas prezidentam Jānim Bērziņam, kāpēc tā ir noticis, sagaidīju paredzamu atbildi. Treknajos gados federācijas budžets esot bijis ap 200 000 latu, tagad rocība mērāma desmitos tūkstošu. Nepietiekot pat Rastorgujevam, kur nu vēl runāt par komandas uzturēšanu. Dīvainākais ir tas, ka Andrejs viens pats nemaz nevarot turpināt cīnīties. Arī turpmāk uz Pasaules kausa (PK) izcīņas sacensībām ir jāved vēl pāris biatlonisti, kuri slēpo un šauj pa septiņdesmitajām vietām, jo citādi Nāciju vērtējumā Latvija noslīdētu tik zemu, ka nebūtu pat vienas vietas dalībai PK.
Gan jau Latvijai būs pāris sportistu, kurus deleģēt PK mačiem. Galvenais jautājums tomēr ir - kāds nodrošinājums būs Andrejam. Pēc Bērziņa teiktā, ar Latvijas Olimpiskās vienības atbalstu vien nepietiekot. Treneris Intars Berkulis cerīgi raugās augstāko sporta funkcionāru virzienā: «Es ceru, ka viņi mūs sapratīs. Šī bija tikai pirmā sezona, kad par 80 procentiem ar visu bijām nodrošināti. Iepriekšējos gadus vairāk cīnījāmies pašu spēkiem.»
Bet naudas nākamajai sezonai, iespējams, būs nepieciešams vairāk. Rastorgujevam slēpes gatavo brigāde, kas apkalpo arī slovākieti Anastasiju Kuzminu. Viņai esot plāns darboties atslodzes režīmā, tāpēc slēpju sagatavotāji jau likuši noprast, ka par Andreja apkalpošanu prasīs vairāk. Olimpiādē no Rastorgujeva vairākkārt dzirdējām atzinumu - slēpes slīdēja labi. Kurā vietā viņš būs, ja neslīdēs, nav grūti nojaust. Negribētos ticēt, ka ceļā uz Olimpu Latvija atstās pusceļā savu biatlona dimantu. Bet, ka tā nenotiks, arī nav pārliecības.