Ārpolitika sabiedrību tradicionāli interesē mazāk nekā ekonomiskie jautājumi, un politiķi šajā ziņā ir sabiedrības spogulis. Pēdējā laika kaislības ar eirozonas likteni, Eiropas Savienības (ES) finansējumu nākamajam plānošanas periodam gan mudina domāt (cerams) par ārpolitikas un ekonomikas ciešo saistību. Tādēļ ārlietu ministra vēlme tradicionālās debates par Latvijas ārpolitiku Saeimā šoreiz veidot aktīvākas un saturīgākas nekā iepriekš ir saprotama, pareiza un, iespējams, īstenosies.
Rinkēvičs arī rīkojas pareizi, fokusējot debašu tematiku uz konkrētiem jautājumiem (Latvijas integrācija ES enerģētikas un transporta sistēmā), lai tās nebūtu vispārīga parunāšana par visu. Šiem jautājumiem gan derētu pievienot vēl vairākus. Tie būtu: 1) kāda ir Latvijas nostāja attiecībā uz lielāku pilnvaru nodošanu ES budžeta disciplīnas un fiskālās politikas jautājumos (plus - ko mēs domājam par iespējamo ES konstitucionālā līguma pārskatīšanu); 2) pieņemot, ka Krievija beidzot pievienojas Pasaules Tirdzniecības organizācijai, ko tas nozīmē Latvijas uzņēmējiem - ieguvumi, kurus vēlam izmantot, riski; 3) politikas labāka koordinēšana ar Igauniju un Lietuvu vairākos jautājumos - sākot no enerģētikas, beidzot ar Baltkrieviju un Ukrainu (kas traucē, kas jādara).
Ja Saskaņas centra deputāti ir tādi patrioti, kādi viņi sakās esam, būtu labi, ja viņi ārpolitikas debates neizmantotu nebeidzamām runām par minoritāšu baiso stāvokli Latvijā un it kā neatbilstību starptautiskajām normām.