«Ja reizēm ir kādas grūtības mācībās, tad tas ir manas nolaidības, nevis darba dēļ,» atzīst Dace. Zāles darbinieces pienākumus Maxima veikalā katru nedēļu viņa pilda aptuveni 15-20 stundas, bet sestdienas un svētdienas parasti esot brīvas. Mēnesī par šo darbu skolniecei maksā aptuveni 80 vai 90 latu, taču summa esot mainīga, jo tāds ir arī Daces darba grafiks. Proti, tā kā viņas slodze ir salīdzinoši neliela, tad darbā meitenei nereti lūdz ierasties brīžos, kad palīdzība nepieciešama kolēģiem, kuri strādā garākas darba stundas.
Dace uzskata, ka tieši spēja elastīgi piemēroties darba devēja vajadzībām arī bija viņas trumpis, lai vasaras brīvlaika piepelnīšanās izvērstos par pastāvīgu darbu. «Ne visi piekristu strādāt tik mazas darba stundas un ierasties darbā arī tad, ja vajag palīdzēt pārējiem,» saka skolniece. Vasarā Dace arī novērojusi, ka lielākā daļa viņas vienaudžu, kuri Maxima pastrādāja neilgu laiku, bijuši diezgan izvēlīgi darba ņēmēji un darbs pārtikas veikalā viņiem neesot šķitis gana prestižs. Meitenei liekas, ka citi jaunieši baidījušies no tā, ka viņu draugi sāks mētāt jociņus par strādāšanu pārtikas veikalā. «No maniem draugiem neviens par to nav jokojis, jo viņiem tā ir pierasta lieta, ka es strādāju,» saka Dace. Lai gan strādāt viņa plāno tikai līdz vasaras beigām, jo 12. klasē plāno kārtīgi gatavoties eksāmeniem, skolniece tomēr apzinās, ka ar savu darba pieredzi viņa būs soli priekšā citiem vienaudžiem.