Pagājušajā nedēļā uzmanību piesaistīja igauņu politiķa Sīma Kallasa mudinājums latviešiem lieki nesacerēties uz kādu īpašu eirokomisāra amatu savam pārstāvim. Vismaz ārēji daudz pašapzinīgāko kaimiņu pārstāvja centieni bremzēt mūsu ambīcijas pirmajā brīdī mulsina, un tomēr viņa teiktajā ir liela daļa patiesības. Teikto der uztvert arī kā signālu nelikt pārāk lielu likmi, turklāt uz riska kārti.
Eirokomisāru pie mums iedomājas kā Latvijas pārstāvi Eiropā. Kā tādu ģimenes delegātu pie kopīgā galda, kas, svētkiem beidzoties, kādu ciemakukuli atnesīs arī pārējiem. Skaidrs, ka tas ir pilnīgi aplam. Eiropas komisārs ir tikai un vienīgi Eiropas Savienības izpildinstitūcijas pārstāvis, kam rūp nevis daudzās Latvijas problēmas, bet gan konkrētā joma, kas uzticēta. Ja lauksaimniecība, tad kopējā, ja palīdzība Āfrikai, tad tikai tā. Ja lielas daļas (vai ietekmīgāko) dalībvalstu interešu vārdā vajadzēs, var nākt klajā arī ar iniciatīvām, kas kaut kādā mērā ir pretrunā ar mūsu valsts interesēm. Un mēs tur neko nevarēsim padarīt. Arī viņš pats ne, jo amats nosaka strikti ierobežotu kompetenci. Tāpēc Latvijai šajā brīdī Eiropas komisāra amatā labāk būtu virzīt profesionāli, par ko tik ļoti nepārdzīvosim, ja kritizēs vai ja krēslu sadalē atlēks kāds mums šķietami mazāk nozīmīgs.
Pēc tā, cik liela ažiotāža Latvijā parasti tiek sacelta ap mūsējo kandidēšanu uz augstiem starptautiskiem amatiem un mazā atbalsta, ko tie no lēmumu pieņēmējiem līdz šim saņēmuši, var spriest, ka virzītāji visu enerģiju velta pilnīgi aplamā virzienā - iekšējā tēla veidošanai, nevis lobismam starptautiski, vācot atbalsta balsis. Un tad mēs, tā sacerējušies, iegūstam vienu čiku pēc otra un brīnāmies, kāpēc mūsējos, kurus iepriekš tā esot slavējuši, pēkšņi vairs nemīl.
Ja runājam konkrēti par Valda Dombrovska kandidēšanu, atcerēsimies, ka reiz jau vilšanos esam piedzīvojuši - kad viņš pie mums tika pozicionēts kā viens no visreālākajiem pretendentiem uz Eiropas Komisijas vadītāja amatu un vienā mirklī klusu bija apsēdināts skatītāju solā. Personisko īpašību dēļ? Nē! Pamatā tāpēc, ka viņam bija tikai daži atbalstītāji - un ne starp ietekmīgākajiem lēmumu pieņēmējiem.
Pēc tās informācijas, kas nākusi klajā pēdējā laikā, kļūst skaidrs, ka komisāru apstiprināšanas gaitā mūsu ekspremjeram riski ir daudz lielāki. Sola vietā var gadīties, ka nosēdina peļķē. Mēs, protams, varam pievērt acis un ausis, tēlot, ka neko nezinām par Dombrovsku ģimenes kredītgaitām, taču iecietību no amata konkurentiem gaidīt būtu muļķīgi. Ja kāds būs iekārojis mūsu pretendenta iecerēto krēslu, nelīdzēs nekādi godīguma zvēresti. Līdz ar to Valdis Dombrovskis tikai vinnētu, ja ar elegantu reveransu atteiktos no komisāra vietas par labu kādam citam, sakot, ka, izpildvarā tik ilgi nostrādājis, nu grib veltīt sevi parlamentāram darbam. Savējie saprastu. Bet viņš - gan izvairītos no nelāgās pazemošanās, publiski taisnojoties par ģimenes kredītu labiekārtošanu, gan arī stipri maznozīmīga amata iedalīšanas.
Cita starpā, tieši tas būtu veids, kā mūsu pārstāvim iegūt to vērā ņemamāko amatu, ar ko apmierināt mūsu pašapziņu.