Valdības veidošanas balagāns šķiet tuvojas noslēgumam, partijas beidzot vienojušās par ministru amatu sadali, vēl tikai jāsaskaņo dažas personālijas, un vairāk vai mazāk apņēmības pilni visi varēs ķerties pie darbiem.
Vērojot līdz šim notiekošo, ļoti uzskatāmi redzams, ka viena lieta ir partiju, otra - sabiedrības intereses. Un tās vairākumā gadījumu strikti nodalāmas. Piemēram, tas, kura partija valdības veidošanas sarunās izcīnīs vairāk ministra amatu, vai kādam no tiem piekabinās tādu «tukšās činas» titulu kā «premjerministra biedrs», noteikti ir būtiski vien attiecīgai organizācijai. Sabiedrību visa tā ņemšanās par papildu vai jauniem amatiem tikai un vienīgi tracina.
Tajā pašā laikā partijām, protams, ministru amati ir izšķiroši svarīgi, vispirms jau domājot par nākamajām vēlēšanām. Un ne tikai Saeimas, bet arī pašvaldību. Jo ministram ir tāda publicitātes tribīne, kāda ir reti kuram deputātam. Ne velti par labklājības jomu turpmāk atbildīgās Vienotības līdere Āboltiņa jau apsolījusies skaļi un sparīgi aizstāvēt... pensionāru intereses, laikam domājot, ka cilvēki aizmirsuši, ka tieši viņas partijas biedra Dombrovska laikā tieši pensionāri tika visskarbāk apcelti. Atcerēsimies, ka no politiskā lēmuma par pensiju samazinājumu par 70% strādājošajiem un par 10% nestrādājošajiem pensionārus glāba vien Satversmes tiesa. Un pēc tam nākamā gada valsts budžetā bija jāmeklē neparedzēti liela nauda, lai pensionāriem atņemto atmaksātu.
Savukārt jautājums, kurā partijas un sabiedrības interesēm būtu jābūt vismaz tuvām, attiecas uz politiskās atbildības uzņemšanos par savu pārstāvju darbu Ministru kabinetā. Proti, nedrīkstētu pieļaut situāciju, kādā līdzšinējā valdībā bija nonākusi izglītības un zinātnes ministre Seile - ievilināta politikā no nozarē cienītu ekspertu vidus, tad pamesta likteņa varā. Uz šī raksta tapšanas brīdi vēl nav zināms, kurus konkrēti cilvēkus Vienotība virzīs vairāku ministru amatos, parādījušās jau dažādas spekulācijas par šo tēmu, taču tas, ka premjera biedra statusu Vienotība vēlas tieši ekonomikas, nevis iekšlietu ministram, kā rosināja Kučinskis, liek cerēt, ka vismaz šajā amatā būs ar partiju cieši saistīts un politikā pieredzējis cilvēks. Šajā kontekstā būtiska ir arī topošā premjerministra vēlme, lai nākamais ekonomikas ministrs gūtu atbalstu ne tikai no politiķu, bet arī uzņēmēju organizāciju puses. Tas varētu būt grūts uzdevums partijai, kura ilgus gadus pamatā rūpējusies par ekonomikas saspiešanu, nevis attīstību, bet... lai nu veicas, jo tas būtu mūsu visu kopīgās interesēs.