Autoritārais Sīrijas valdnieks Bašārs el Asads šoreiz ir totāli pāršāvis pār strīpu, jo kopš protesta demonstrāciju sākuma martā režīmam lojālā spēka struktūras jau noslepkavojušas pāri par 1100 cilvēku. Tradicionāli par agresīvu valsti uzskatītā Sīrija šo novērtējumu ir apstiprinājusi pa pilnam, taču pagaidām nav saņēmusi vērā ņemamu nosodījumu. Pašreiz četras rietumvalstis Lielbritānija, Francija, Vācija un Portugāle ir izstrādājušas rezolūciju, kuru drīzumā izskatīs ANO Drošības padomē. Tajā izteikta prasība nekavējoties pārtraukt vardarbību un atvērt Sīrijas pilsētas humānajai palīdzībai. Jau zināms, ka pret to iebildīs Krievija, kas paudusi savdabīgu viedokli, ka notikumi Sīrijā neapdraudot starptautisko mieru un drošību. Tam gan var piekrist pavisam minimāli, jo karš patiesi netiek pārnests pāri robežām, taču pirmie 2,5 tūkstoši sīriešu ir atraduši patvērumu bēgļu nometnē Turcijas teritorijā. Lai iegūtu pārliecību, ka tā bijusi patiesi spiesta rīcība, der citēt aculiecinieku stāstīto. «Armija pārvietojas ar dažāda veida bruņutehniku un šauj uz labu laimi - gan no tankiem, gan arī citiem smagajiem ieročiem. Viņi dedzina lauksaimniecības produktus, mājlopus ielās un šauj virsū ikvienam, kas pagadās karavīru ceļā.» Tā ir brutāla nevērība pret cilvēka dzīvību un parāda elites galēju nespēju normāli pārvaldīt savu valsti. Lai nu kā būs ar ANO Drošības padomi, tur minētās rezolūcijas pieņemšanu neapstiprinās Krievija, taču ES, visticamāk, jau drīzumā vienosies par jaunu, vēlams, konkrētāku un spēcīgāku paziņojumu.
Krievijas pozīcija nav uzskatāma par pārsteigumu, ja atceramies divas militārās kampaņas Čečenijā, kad krievu bruņotie spēki kā ar ceļa rulli pārgāja pāri galvaspilsētai Groznijai un desmitiem citu apdzīvotu vietu. Toreiz karš nepārsviedās uz citām valstīm, taču bēgļu skaits bija mērāms tūkstošos. Tāda mēroga vardarbības rētas dzīst ļoti lēni, un par to varēja pārliecināties arī šo piektdien, kad Maskavā tika nogalināts bijušais krievu armijas pulkvedis Jurijs Budanovs. Būdams alkohola reibumā, viņš otrā Čečenijas kara laikā nogalināja jaunu čečenu sievieti. J. Budanovs cietumā pavadīja nepilnus deviņus gadus, nokļūdams brīvībā 2009. gadā. Visticamāk, bijušais virsnieks nogalināts atriebības nolūkos.
Krievijas iebildumi pret Asada režīma nosodīšanu nešķiet loģiski, ja par vēlamāko partneri Maskavai uzskata Rietumus. Kremlis, visticamāk, apzinās, ka šī sadarbība neizbēgami ved uz patiesu vārda brīvību, reālu konkurenci starp politiskajiem spēkiem un caurskatāmu biznesu. Bet, ja tam turēties pretī, paturot par vienīgo mērķi esošās varas noturēšanu, neatliek nekas cits, kā atbalstīt pat tādus noziedzīgus režīmus kā Asada režīmu Sīrijā.