Paredzētais ir piepildījies - nu visos Eiropas Savienības līmeņos ir pieņemti vajadzīgie lēmumi un ir palicis tikai tehnisks darbs, lai no nākošā gada janvāra mūsu maciņos latu vietā būtu eiro. Vēl nedaudz paplosīsies radikālie eiroskeptiķi, sarīkos Doma laukumā kādu pašķidru piketu. Un savus komentārus sniedz un sniegs arī mēreni skeptiskie, tipiski savā stilā - sak, labi jau labi, bet… Katram tomēr jāizmanto iespēja ko pateikt, jo notikums, neapstrīdami, ir nozīmīgs.
Tā, piemēram, mērenie skeptiķi saka - eiro ieviešana jau ir laba lieta, bet - tas pats par sevi nebūs nekāds brīnumlīdzeklis. Lasot šādas atziņas, nepaliek skaidrs - vai tad kaut kas cits pats par sevi būtu brīnumlīdzeklis? Un vai tas tāds kā pārmetums eiro, ka tas nav brīnums? Brīnumi šajā pasaulē ir tāda reta un ķēpīga lieta, pat Romas pāvests knapi var kādu sagrabināt visa sava garā mūža laikā. Un tas, ka eiro ieviešana nav brīnumlīdzeklis, ne pieliek, ne atņem kaut ko no tā praktiskās un prozaiskās nozīmes. Eiro ir nauda, tikai un vienīgi, un dalība eirozonā ir ekonomiskā iespēja, kas vēl, protams, jāmāk izmantot. Un tas nav brīnuma, bet mācēšanas, arī uzdrīkstēšanās jautājums.
Vēl atsevišķi komentētāji vaid un bažījas par ko citu. Eiropas Savienībā un NATO mēs esam iestājušies, nākošā gada sākumā iesoļojam eirozonā - un ko tad tālāk? Kādi nākamie lielie mērķi būs Latvijai? Un kā nu mēs, sērdienīši, bez šiem lielajiem mērķiem dzīvosim, ja tādus neatradīsim!
Tieši par šo lielo valsts nākotnes mērķu meklēšanu un nospraušanu man gribētos nedaudz pakasīties. Atceros kādu manu sarunu ar vienu dāņu parlamenta deputātu laikos, kad, jauneklīgas jūsmības vadīts, daudz domāju par tā saukto Latvijas nākotnes vīziju - to bieži dzird piesaucam arī šodien. Es jautāju dāņu parlamentārietim - kāda ir Dānijas valsts nākotnes vīzija? Viņš sākumā īsti nesaprata manu jautājumu un tāpēc vien jau mani nedaudz samulsināja. Pēc maniem ne visai veikliem papildu skaidrojumiem viņš galu galā atjokoja - vai es runājot par to, ko politiķiem patīk piesaukt brīžos, kad negrib vai nemāk risināt kādas tagadnes problēmas? Vai grib tās atlikt un atlikt. Toreiz es tā īsti šo atbildi neuztvēru, drīzāk noturēju par neveiksmīgu joku (it sevišķi biju apbižojies par to, ka dāņu kolēģis izteicās - laikam no padomju laikiem mums vēl saglabājusies šī tieksme dzīvot piecgadēs grupētās vīzijās). Bet tagad, kad klausos sūkstīšanos par nākamā lielā mērķa trūkumu pēc iestāšanās eirozonā, šos vārdus atceros pavisam citā nopietnībā.
Pēc gadsimtiem ilgas cilvēka dzīves jēgas meklējumiem daudzi filozofi ir nonākuši pie atziņas, ka dzīves galvenā jēga ir - pati dzīve. Tāpat kā par to, ka samērā viegli un pat vilinoši ir dzīvot pagātnē vai nākotnē, bet visgrūtāk ir dzīvot tagadnē. Kāda ir valsts galvenā jēga? Valsts mērķis un jēga ir tās pilsoņi. Un tikai. Turklāt nevis kaut kādi abstrakti pilsoņi, bet konkrēti šodienas pilsoņi - Pēteri, Jāņi un Annas... Un Alvji un Nili. Ar viņu šodienas cerībām, vērtībām un vajadzībām. Ar viņu katra dzīvēm - neatkārtojamām un nepārceļamām… uz kaut kurieni nākotnē.
Ak, tā, - kāds var izsaukties, - tas jau atkal izskatās pēc aicinājuma tērēties šobrīd, un mūsu paaudzei dzīvot uz nākamās paaudzes rēķina! Bet vai nav tā, ka arī nākamās paaudzes nevar bezgalīgi dzīvot uz tagadējās paaudzes rēķina? Nu, kaut vai - ja bezgalīgi taupīsim uz jauno ģimeņu rēķina, tās nākamās paaudzes var iznākt tādas stipri retinātas un izkliedētas. Un galu galā tad tām varbūt arī valsti vairs nevajadzēs. Savu valsti. Pietiks ar inernetvietni latvija.com.
Dzenoties pakaļ Latvijas virsmērķiem, daudzas un dažādas lietas ir atliktas un ielaistas. Mūsu uzņēmēji smok birokrātijas žņaugos un nesamērīgu nodokļu pinekļos. Šodien. Mūsu valsts pārvalde noasiņo, jo valsts kaunas maksāt ierēdņiem konkurētspējīgas algas. Šodien. Daudzi strādājošie dzīvo uz nabadzības riska robežas. Šodien. Izglītības sistēma turpina ražot bezdarbniekus. Šodien. Mūsu ātrās palīdzības netiek pie slimniekiem katastrofālo ceļu dēļ. Šodien. Demogrāfija ir dramatiska. Šodien. Tā sauktā sabiedrības integrācija mezglojas tikai uz slikto pusi, pat tik tālu, ka jau apdraud valsts pamatus. Šodien.
Un tā vēl var turpināt - šodien, šodien un šodien. Tik daudz darāmu lietu mums šobrīd ir tepat zem kājām, ka tas būtu īsts neprāts tagad staipīt kaklus un debesīs izslietu degunu skatīties pēc kādiem jauniem saulainiem apvāršņiem. Kaut kur tur - ārā.
Kas nu ir padarīts, tas padarīts. Trīs lieli virsmērķi - Eiropas Savienība, NATO un eirozona - ir sasniegti. Acīmredzot tas bija nepieciešams, lai nostiprinātu Latvijas vietu ārpasaulē un nākotnē.
Bet tagad ir laiks Latvijas tagadnei. Pirms ķerties pie sapņiem par jaunu Latvijas nākotnes vīziju, šobrīd ir vajadzīga Latvijas tagadnes vīzija.