Vienlaikus dziļums un milzīga dinamika, citpasaules sajūta. Viss, ko jau Šekspīra laika teātris deva dzīves šaustītām skatītāju dvēselēm, lai tās domājot veldzētos skatuves kaislībās.
Artūra Skrastiņa Saljēri ar augstākās raudzes meistarību un Dieva doto spēles prieku šajās trīs stundās liek aizdomāties par milzīgo cilvēcisko kaislību amplitūdu. Aktiera seja tik tieši raugās uz skatītāju, tik tieši to uzrunā, ka tu nevari un negribi novērsties, lai gan tas, ko tu dzirdi, atver ikdienā rūpīgi slēgtus iekšējos apcirkņus.
Bet visam pāri ir stāsts par varu - vēlēšanās valdīt - viss viens - mākslā vai galma intrigās. Būt pirmajam Dieva priekšā, būt viņa izredzētajam. Tikai vēlāk valsts notikumu kontekstā, vēl un vēl domās atgriežoties pie lieliskās izrādes, es aizdomājos, cik daudz varas līmeņu tā skar. Un cik tieši tā nezinot reaģējusi uz mūsu notikumiem.
Vai mākslinieks var laiski gozēties varas saulē vai vienaldzīgi novērsties no tās, vai aicināt ļaudis uz barikādēm? Vai spēlēt to gudro spēli, ko meistarīgi pieprot Saljēri, jau sākumā skaidri pasakot - mums viņi vajadzīgi tāpat kā mēs viņiem, un kas gan par viņiem ko atcerēsies. Vai radot mākslinieks vieš šīs politiski degradētās pasaules līdzsvaru? Vai nolikt uz brīdi radīšanu malā, uzvilkt kamzoli un iet tieši varai pretī? Ja galu galā vara tev smejas tieši sejā.
Vakarā man bija grūti noticēt tādai sakritībai, ka tieši šīs izrādes laikā prezidents televīzijā teicis savu vēsturisko runu. Lai kādi būtu viņa iemesli, viņš pagrieza straumi citā virzienā. Nevis visu laiku politiski liekuļot un melot, bet pateikt skaidri, ko domā. No varas nākušam, pieteikt varai demokrātisku karu.
Un šis ir brīdis mums visiem. Vai tad mēs galu galā esam tās viduvējības, ko no skatuves sveicina Saljēri, vai tomēr ir vēl mūsos spēks? Ir laiks uzvilkt kamzoļus.