Cinema XXI programmā tiek demonstrētas novatoriskas filmas, kas bagātina pasaules audiovizuālo kultūru, - šajā ziņā Romas kinofestivāls atkārto to programmu struktūru, kas sevi ir apliecinājusi vadošajos Eiropas festivālos, veidojot divas konkursa programmas - vienu no tām atvēlot kinovalodas ziņā radikālākiem darbiem.
Romas festivālu pirmo gadu vada Eiropā atzītais Marko Millers, kurš astoņus gadus vadīja prestižo Starptautisko Venēcijas festivālu. Kopš Millera aiziešanas uz Romu Venēcijas festivāla kvalitāte ir kļuvusi pieticīgāka, bet Romas festivāls ieguvis līderi, kura spēkos ir realizēt plānu, kas pirms septiņiem gadiem inspirēja Romas festivāla izveidošanu, - Itālijā ir jābūt spēcīgam festivālam, kas var kļūt par alternatīvu nogurušajam, pasaules vecākajam festivālam Venēcijā. Lai nu kā, bet Romas festivāls pārliecinoši sāk iezīmēties starptautiskajā arēnā - gan aicinot A klases zvaigznes, gan veidojot spēcīgu filmu programmu. (Pamatkonkursā Romā uzvarēja pazīstamā amerikāņu režisora Lerija Klārka filma Marfa Girl/Marfas meitene.)
Picas - filma par diviem puišiem picu cepējiem, kuri savas muļķības dēļ izdara noziegumu un bēg, un katrs viņu nākamais solis tikai palielina kļūdu skaitu - ir neparasts stāsts Pakalniņas līdzšinējo darbu kontekstā. Picās ir daudz elementu, kas raksturīgi dēku un piedzīvojumu filmām. Vai tas ir apzināts solis? Pakalniņa uzskata, ka režisoram nevajag tulkot savu filmu norisēs un tēlainībā ieslēpto jēgu. Filma, kuras pamatā ir savulaik ziņu lentē pamanīts reāls notikums, piedāvā arī absurda elementu. Tieši varoņu - picu cepēju Oskara un Mārtiņa - rīcības absurds, nevis pašas vēlme strādāt noteikta žanra rāmjos arī esot bijis impulss filmai. Tās vēstījums ir rada XX gs. autsaideru stāstiem, kura analogus varam meklēt gan senā, gan ne tik senā kinovēsturē - filmās Mežonīgie sirdīs (D. Linčs), Dzimuši nogalināt (O. Stouns) un citos stāstos par autsaideriem, sabiedrības vērtību, tikumu un likumu impulsīvajiem opozicionāriem, kuri izbauda dzīvi kā piedzīvojumu, kā adrenalīna piesātinātu dēku, kuras noteikumus diktē nevis loģika, bet gan ceļš un robežu pārkāpšana, kas šķir morālo no amorālā, likumpaklausīgo no likumpārkāpēja. Picas pārsteidz ar izsmalcinātu vizuālo faktūru un krāsu dramaturģiju - sākotnēji šķietami monohromais attēls tikai pakāpeniski ielaiž krāsu (operators Uldis Jancis), un, protams, tā tracinās skatītājus, kuri audiovizuālo tēlu uztverē balstās tikai un vienīgi uz priekšstatiem par Holivudas klasiskā stila formulām.