Zemkopības ministre un, iespējams, nākamā Ministru kabineta vadītāja ir paudusi, ka viens no Latvijas valdības svarīgākajiem uzdevumiem šogad būs salāgot Eiropas Komisijas ieskatus par to, kā tērējama ES fondu nauda, ar Latvijas specifiku un nacionālajām interesēm. Te nav ko iebilst.
Straujumai varētu vien rekomendēt paturēt uzmanības lokā vēl dažas tēmas.
Pirmā. Latvijas Bankas (LB) līdzšinējo monetāro politiku var dažādi vērtēt, tomēr līdz 2014. gada 1. janvārim vismaz pastāvēja šādas neatkarīgas politikas iespēja. Nu mums jārēķinās, ka Latvijas un citu eiro kluba valstu intereses var atšķirties. Piemēram, viens no smagākajiem jautājumiem, kas jārisina Eiropas Centrālajai bankai (ECB), ir pārāk zema inflācija eiro klubā. Ja daļēji oficiālais mērķis ir 2% gadā, tad pērn vidējais līmenis bija 1,4%, turklāt tiek prognozēts, ka šogad tas vēl pazemināsies līdz 1,1% un arī 2015. gadā nepārsniegs 1,3%. Tiek uzskatīts, ka tik zema inflācija ir ekonomisko aktivitāti neveicinoša, attiecīgi ECB lauza galvu, kā izvairīties no deflācijas riska. Saprotami, tikai problēma tā, ka Latvijai ir tieši otrādi jārūpējas, lai dažādu faktoru kopuma rezultātā (eiro ieviešana, spiediens uz algu palielināšanu, virkne t. s. komunālo pakalpojumu sadārdzināšanās utt.) inflācija būtiski nepārsniegtu definēto mērķi 2% (ir viedoklis, ka tas tomēr tiks pārsniegts). Citiem vārdiem sakot, premjeram šogad cieši jāsadarbojas ar LB, kas nu pārstāvēs Latviju ECB, lai ECB, tēlaini izsakoties, nepiemestu pagales Latvijas inflācijai. Vai, ja šādi lēmumi tomēr nav ietekmējami, savlaicīgi jādomā, kādi instrumenti ir Latvijas valdības rīcībā, lai inflāciju lokāli slāpētu. Protams, var teikt, ka 4-5% inflācija nav nekas briesmīgs (ne to vien esam piedzīvojuši...), tomēr arī tāds kāpums būtu ļoti nepatīkams tām iedzīvotāju grupām, kuru ienākumi nepalielinās (respektīvi, veicinātu noslāņošanos).
Otrā. Ņemot vērā, cik nervozi (visbiežāk pamatoti) sabiedrība uztver ikvienu kaut cik lielu darījumu ar valsts īpašumu, Straujumai jārēķinās ar pastiprinātu interesi (arī no politisko konkurentu puses) par to, kas notiks ar Citadeles banku, valsts daļām LMT un Lattelecom. Laika termiņu ziņā tieši viņas vadītajai valdībai būs jāpieņem lēmumi (t. i., nevarēs teikt, ka to jau Dombrovskis izlēma). Ja līdz šim, kad ekonomikas ministrs bija Pavļuts, bija vismaz nojaušams, kurp valdība šajos jautājumos virzās, tad izmaiņas personālijās, vai vēl jo vairāk - ministrijas politiskajā vadībā, parauj vaļā laukumu visdažādākajiem «vingrinājumiem».
Trešā. Apstiprināšanas gadījumā Straujumas komanda veidos 2015. gada budžetu. Tas vēlēšanu gadā a priori ir smags uzdevumus, tomēr papildus šim fonam premjerministrei būs jātiek skaidrībā (jo tas saistīts ar budžetu) ar trim jūtīgiem jautājumiem: a) veselības pakalpojuma sasaiste ar nodokļu nomaksu, b) pašvaldību pretenzijas uz lielāku daļu nodokļu ieņēmumos, c) pensiju indeksācijas modeļa maiņa (kompromiss pērnā gada nogalē it kā panākts, bet...).
Piedevām Straujumai jārēķinās, ka - ja tiešām mainīsies politiskā vadība IZM un VARAM, tad jaunie ministri daudz pūliņu veltīs, lai apturētu savu priekšgājēju iesākto, kas savukārt garantē publisku plūkšanos.