Kā tēlnieks jau gadus piecus sadarbībā ar Dabas muzeju esmu palīdzējis izgatavot telpiskus modeļus aizvēsturiskiem mošķiem, kuru kaulu drumslas latvju paleontologi izkasa visdīvainākajās vietās. Pēc garām darba stundām dzimušie radījumi, stikla acīm bezkaislīgi vērojot pasauli, ir spējuši man apkārtesošos ļaudis polarizēt divās nometnēs: tajos, kas apjautājas, kad lopiņš ir dzīvojis, un tajos, kas pārjautā, vai es pasakām ticu. Un tad es sāku ievērot - visur, kur vien es ar savu veidojumu parādos, par četrkājaino zivi pārvērstā kaulu čupiņa spēj izraisīt valstu, nē, pasauļu, nē, universu sadursmes, kur pēc kodolsprādziena raksturīga nelielas atomziemas iestāšanās iepriekšējās draudzības vietā. Mošķis viens, interpretācijas acīmredzot dažādas.
Nesen apmeklēju pazīstamā ASV mākslinieka Gerija Beismana lekciju, kur viņš dalījās iespaidos par sava veida svētceļojumu uz vietu Ukrainā, kur dzimuši viņa vecāki. Tas ir viens no tiem klasiskajiem stāstiem, kad Amerikas ebrejs dodas meklēt savas saknes. Kā visi šie stāsti, tas ir bezgala sāpīgs - pilsētiņas ebreji nošauti, daži dīvainā kārtā paglābjas vai nu zem mirušo kaudzes, vai guļ nedēļu zem velēnas mežā, tad maldās pa purviem un stepēm un galu galā nonāk Amerikā. Tagad šaušanas vietā ir slēgts parks un mežsaimniecības skola, tomēr Gerijs sarunāja gidu, kurš izstāstītu par vietas vēsturi.
Nezinot klienta vēsturi, Ukraiņu gids stāstīja šo: liktenīgajā dienā vairāki tūkstoši cilvēku tika vesti kolonnā uz mežu. Uzraugu bija maz, un tie, kas būtu gribējuši izglābties, varētu brīvi aizbēgt, bet neviens to nav mēģinājis, jo rabīns bija prasījis tiem pakļauties liktenim un iet nāvē, jo tautiešiem taču beidzot ir jāmaksā par grēkiem, ko tie ir sadarījuši pret cilvēkiem. Esot zināms, ka gājiena laikā tikai dažas mātes ir atdevušas savus bērnus (grēkpilnos) ukraiņu ģimenēm, bet citādi neviens pat īsti neesot raudājis, jo visi ir sapratuši, ka beidzot ir jāmaksā. To dzirdot, es kārtējo reizi pārliecinājos - notikums ir viens, bet tulkojumi...
Esmu dzirdējis sakām - ja būtu Dievs debesīs, viņš nekad nebūtu pieļāvis ārprātu, kas izārdīja Eiropu XX gadsimtā. Šādam «uzstādījumam» ir tikpat stipri pretargumenti, bet dažkārt, kad tiek cilāts Dieva vārds, es kā Latvijas patriots aizdomājos par savas valsts himnu. Sanāk, ka neticīgie dzied lūgšanu Radītājam, kura eksistenci viņi noliedz. Tā ir liekulība! Abstrahējoties varu pieņemt, ka himnas pirmie vārdi ir vienkārši skaļi izteikta karsta vēlēšanās, lai Latvija tiek svētīta, lai nelaimes tai iet secen. Tomēr daudz grūtāk ir saprast sekojošo rindu «Laid mums tur laimē diet». Vienīgais tēls, kuru es spēju iztēloties to nopietni sakām, ir sapīpējies hipijs Jāņu naktī. Citkārt es gara acīm redzu glumus politiķus, himnu dziedot, laimē dejam, un man sametas šķērmi. Goda vārds - nespēju būt nopietns un skaļi lūgt, lai man ļauj laimē diet. Man liekas, ka himnai ir jāmaina vārdi.
Šādi domājot, es atkal saprotu - teksts ir viens, bet interpretācijas dažādas.