Tas viss ir diezgan amizanti. Lai gan grūti iedomāties kaut ko piezemētāku par bruņutehniku, šajā rosībā ir pamatīga ticības klātbūtne. Proti, mēs varam tikai ticēt, ka labāks aprīkojums un profesijas prestiža kāpums kaut kā ietekmē arī militārpersonu patriotismu un gatavību upurēties. Pretējā gadījumā t. s. X stundas situācijā šai muskuļu audzēšanai nebūs jēgas. Kāda nozīme, cik labi aprīkots karavīrs atsakās riskēt, jo patiesībā neredz tam iemeslu.
Jāsecina arī, ka militārais segments, lai gan liekas ekstrēmi tiešs (kas var būt nepārprotamāks par nāves iespēju?), ir simbolisma caurausts. Mēs pat varam apzināties militārā budžeta palielināšanas bezjēdzīgumu, tomēr, izrādās, šī rīcība ir simboliski nepieciešama, lai mums vajadzības gadījumā palīdzētu tie, kuri to reāli spēj. Lai saņemtu atbalstu, jādemonstrē gatavība upurēt citas vajadzības (budžeta izdevumu izpratnē).