Viņa ik vakaru darbojās ap gaismu pulti, izgaismojot visus meistarkursu koncertus Siguldā. Tur tapa arī amerikāņu XX gs. avangardista Džona Keidža Dziesmu grāmatas (Song Books) koncertuzvedums, kuru redzēsim arī Rīgā koncertā Džona Keidža amerikāņu avangards un latvieši 25. jūlijā plkst. 20 ar amerikāņu elektronikas meistara Marka Bobaka, dziedātājas Žaklīnas Bobakas un baritona Paula Berkolda mūziķu piedalīšanos ansamblī Vir2Ual Cage. Anna Ecuko Curi tam veido gan skatuves, gan gaismu režiju, taču pakļaujoties Keidža nejaušību doktrīnai.
Vai tā ir mūzika?
«Keidžs ir ļoti interesants, viņam ir daudz ideju, bet ir jautājums: vai tā ir vai nav mūzika?» Ecuko smej dzidrus smieklus. Viņa priecājas, ka Siguldā iepazinusi brīnišķīgus latviešus, un palepojas, ka divas nedēļas diendienā vērojusi arī diriģenta Andra Nelsona darbu Ņujorkas Metropolitēna operā, asistējot Čaikovska operas Pīķa dāmas iestudējuma režisoram pagājušajā sezonā. Bet jau pasen Vīnes Valsts operā viņa Masnē operas Verters iestudējuma tapšanas gaitā vērojusi mūsu operdīvu Elīnu Garanču, kuru apbrīnojusi par to, ka jau toreiz, vēl nebūdama liela zvaigzne, viņa skaidri zinājusi, kas maināms, lai skatuves tēli pārliecinātu.
Anna Ecuko Curi ir jauna operas režisore un gaismu māksliniece. Viņa dzimusi Tokijā, kur sākumā izstudējusi par flautisti un orķestru diriģenti. Pēc tam, ar Japānā piešķirto stipendiju studējot Vācijā, radikāli mainījusi savus nodomus un kļuvusi par režisori. Viņas pieredzē ir jau desmit operu un koncertu iestudējumu Japānā, Austrijā un Vācijā, veidojot tiem arī gaismu režiju, scenogrāfiju un pat kostīmus. Piecus gadus viņa strādājusi Vīnes Valsts operā, teju divus gadus stažējusies slavenajā Saules teātrī pie pasaulslavenās režisores Arianas Muškinas. Patlaban Anna Ecuko Curi stažējas Ņujorkas Metropolitēna operā, kuru iepazīst no visām pusēm, ne tikai režijas vai gaismu mākslas.
«Ik pēc pāris mēnešiem nonāku citā nodaļā, tā iepazīstot visu Metropolitēna operas sarežģīto saimniecību. Arī mārketingu, preses departamentu, radiotranslāciju daļu, tehnisko daļu. Es tikai vēroju un mācos, jo ir ļoti jāuzmanās - arodbiedrības stingri raugās, lai neviens neiejauktos citu darbā. Ja esi pie gaismām, drīksti darīt tikai to. Ja strādā ar skatuves iekārtām, piemēram, nedrīksti izvilkt kādu elektrības vadu,» stāsta jaunā režisore. Taču pasaulslavenais japāņu maestro Seidži Ozava, kurš jauno režisori iepazinis Vīnes Valsts operā, būdams tās muzikālais vadītājs, slavējis Ecuko tieši par daudzpusību: «Viņa ir izcila! Viņa zina visu, kā darbojas opera. Esmu pārliecināts, ka viņa būs atslēgas figūra Japānas opermākslā! Viņa radīja operu uz skatuves, ir eksperte ne tikai režijā, bet arī gaismu mākslā, scenogrāfijā u. c.»
Maestro ir taisnība, jo Ecuko dziļi orientējas gan Mocarta un Rosīni, gan Jaunās Vīnes skolas pārstāvja Arnolda Šēnberga un šodienas operu pasaulē. «Tomēr īpaši mīļa man ir E. Humperdinka bērnu opera Ansītis un Grietiņa. Arī tāpēc, ka tā lieliski padodas tulkošanai dažādās valodās. Arī japāņu,» atzīst Ecuko.
Fantāzijas ainu pasaulē
Sākumā Ecuko spēlējusi flautu gan solo, gan orķestrī, taču vairāk saviļņojusi orķestra kopskaņa. Tāpēc devusies uz Vāciju padziļināti studēt diriģēšanu. «Es gribēju atrast vislabāko profesoru un veselu mēnesi ar mugursomu plecos apceļoju Vāciju, apmeklējot daudzas mazpilsētas, kurās ir universitātes un augstskolas. Negribēju studēt lielpilsētā, jo dzimtajā Tokijā man jau bija gana burzmas. Mans vārds Ecuko gan nozīmē «laimīgs bērns lielā pilsētā». Taču man patīk daba, klusums.» Vārdu Anna viņa pieņēmusi, lai būtu ērtāk komunicēt Ņujorkā.
Tomēr itin visur Vācijā viņai teikts: dodies uz Berlīni! «Beidzot turp arī devos un Hansa Eislera mūzikas augstskolā satiku... operas režijas profesoru Andresu Uncenu. Viņš ar mani runājās divas stundas. Tad aicināja, lai nākamajā dienā nāku atkal. Tā runājāmies trīs dienas, un rezultātā kļuvu par viņa studenti operas režijā.»
Ecuko atzīstas, ka pirms sava «lielā ceļojuma» neesot bijusi operas mīļotāja. Taču muzicējot vai klausoties vienmēr fantāzijā iztēlojusies dažādas vizuālas ainavas. «Es tās vēlējos «pārraidīt», iedvest citiem un biju ļoti sarūgtināta, kad klausītāji man atzinās, ka iztēlē neredz šīs ainas. Tad pievērsos operai, jo tur uz skatuves notiek darbība. Bet tobrīd man vēl nebija pat domas par režiju.»
Ecuko nākotnes sapnis ir izveidot savu operas trupu. «Šodien opernamos noteikumus diktē budžets, uzvedumus jāiestudē ļoti īsā laikā, un tas atgādina fabrikas darbu.» Ecuko vēlas kalpot saviem mākslas ideāliem. «To var salīdzināt ar lielu, prestižu restorānu un mazu kafejnīcu, kuras pavārs un gaisotne var izrādīties daudz lieliskāki, atšķirīgāki un tieši priekš tevis! Es vēlos, lai operas režijā atgrieztos cieņa pret mūziku. Lai pār mūziku nedominētu režisora pašizpausmes egoisms, lai režija nebalstītos tikai uz stāstu.»