Seniori kā stihija
Deja, bet jo īpaši tautas tērpi, Latgales puiku Andreju valdzinājuši jau bērnībā. Taču uz Rīgu, būdams 16 gadu vecs, viņš devies skoloties galdniecībā. Lauku zēnam, kurš ganījis govis un braucis ar zirga grābekli, Rīgā iejusties bijis grūti. Gājis visādi. Andrejs smej: «Latgalietis jau kautrīgs pēc dabas, tikai kad saniknojas - trakāks par tīģeri. Bet tīģera īpašības izrādīt nebija vērts. Izvēlējos diplomātisko ceļu.»
Neklātienē pabeidzis vidusskolu, tad iestājies Rīgas konservatorijā, izstudējis deju horeogrāfiju. Doma bijusi reiz atgriezties vecāku mājās, taču liktenis iegrozījis ceļu uz Jūrmalu. «Skolas draugs teica: ko tu tur Rīgā, nāc uz Jūrmalu, te putniņi dzied, neviena tramvaja. Paklausīju.» Lai varētu dejot, savā mūžā Andrejs strādājis ne tikai galdnieka darbus. Pa naktīm ceptuvē maizi cepis. «Saka, maizīti vajagot cept ar mīlestību. Kāda mīlestība, kad septītie sviedri līst un domā tikai, kā izturēt.» Strādājis arī zvejnieku kolhozā Uzvara pie zivīm. Kad kolhoza kultūras nama vadītāja palūgusi vadīt deju kolektīvu, Andrejs piekritis. Dejas soli ierādījis 120 jauniešiem. «Tas bija labs kolektīvs, bet vienā jaukā dienā kolhozs bankrotēja - visas durvis bija ciet. Paliku ar dažiem tautastērpiem.» Dejotāji izklīduši kur kurais. «Tad it kā pa jokam, par 15 latiem mēnesī, sāku strādāt ar pensionāriem. Bet pensionārus neviens negribēja, teica - ko gan tie vecie var... Līdz mūs savā pajumtē pieņēma Majoru kultūras nams. Pats dzīvē nebiju plānojis strādāt ar veciem cilvēkiem. Tagad tā ir mana stihija.»
Kā baltas lapas
Ābelītē ir 22 dejotāji - ja nāktu vairāk, Andrejs ņemtu visus. Visvecākais Andreja audzēknis reiz bijis kāds kungs 88 gadu vecumā, tagad senioru līderes ir dāmas ap 75 gadiem. «Kad noskatos labu koncertu, kur labs izpildījums, labi tērpi, gribas raudāt, cik skaisti... Tāpēc vēl strādāju,» atzīstas Andrejs. Seniori savam vadītājam mēdzot arī sirdi pakratīt. «Jāuzklausa ir un bieži vien jāsarāj arī - ka tik briesmīgi nemaz nav! Kad sanākam kopā un mēģinām, aizmirstas ikdienas rūpes. Savējiem tā arī saku: esiet kā baltas lapas - sāksim tās aprakstīt. Patiesībā redzu, ka dažiem smagā ikdiena traucē. Vienam nav naudiņas atbraukt uz mēģinājumu, cits nevar doties uz koncertu Lietuvā. Tad gan paliek skumji,» domīgs kļūst Andrejs. Bet citiem skumju vaigu rādīt viņš nav radis. Ja būtu jādzīvo tikai ar 120 latu pensiju, tad gan...
«Šis hobijs palīdz man apmierināt visas vēlmes. Varu sagrabināt aizbraukt ceļojumā.» Pa lēto Andrejs pabijis Tunisijā, Turcijā, Izraēlā. «Visiem iesaku Izraēlu. Izstaigājot Kristus vietas, pašam nemanot, kļūsti cits.» Baznīcā gan Andrejs iet pēc vajadzības. «Jūtu, ka vajag, tad eju. Sakrājas arī man, kā jau katram, tad to kārtu vajag kā rūsu noberzt. Tas ir tāpat kā aiziet pie vecākiem uz kapiem.»
Bail, ka neizkrīt motors
Andrejam ļoti patīk ar mašīnu braukt. Turklāt ātri! «Bieži pārkāpju noteikumus. Rīta agrumā vai naktī pie sarkanās gaismas krustojumā mierīgu braucu pāri. Nekautrējos. Ar savu veco opelīti varu izspiest 130 kilometrus stundā. Gribētu vairāk, bet bail, ka motors neizkrīt, nenolūst asis.» Ar gadiem cilvēki kļūstot prātīgāki... «Vajadzētu, bet ar mani tas nenotiks. Citreiz kolēģi saka, ka nekāps ar mani mašīnā, tomēr kāpj un brauc,» smej Andrejs. Viņš ceļas agri - citreiz četros vai piecos. «Kaifs ir pārvarēt sevi, piecelties, pavērot saullēktu. Kādreiz nevarēju atļauties diendusu, toties tagad varu - nokrītu, stundiņu pasnaužu. Visiem iesaku.»
Pēdējos gados zāles viņš nelieto. «Laikam Dievs palīdz. Aizej uz baznīcu, noskaiti tēvreizi, un viss būs kārtībā, tikai no sirds to vajag darīt. Tā īsti nekad neesmu slimojis. Savu reizi temperatūra gan bijusi, bet tā jau rodas stresa, depresijas dēļ. No depresijas jāizvairās kā no paša nelabā.» Galvenais vecumdienās - lai ir ko darīt, uzskata Andrejs. «Citi sūrojas, ka nav ko darīt. Bet kā tā var būt? Man nepatīk makšķerēt, bet var taču iet - vismaz izvilks zivi! Man patīk strādāt dārzā, kaut ko izaudzēt, stādīt kociņus. Ekskursijās patīk vērot cilvēkus, kā viņi klausās, kā stāv, kā klausās un neko nedzird... Patīk šūt - savulaik gāju bikšu šūšanas kursos, tā ir lieliska padarīšana. Visu laiku vajag darboties, tā ir laimīgu vecumdienu atslēdziņa.»