Izrādījās, ka mazulim vistuvākais ir suņa piena aizstājējs. Paldies Dievam, pēc tādas barības riet šis nesāka, bet, kad puncis kārtējo reizi bija tukšs, smilkstēja gan.» Skraps nodzīvoja ilgu mūžu -citos bebru laukos aizgāja tikai pirms pusotra gada. Toreiz gūtā pieredze Ingmāram tagad lieti noder, jo atkal kāds jāglābj.
Gaidīja pirmo kaku
Šopavasar 1. maijā atskanēja zvans Dabas muzejā. Taksidermists Valdis Rēders ziņoja, ka Talsu pusē, Lībagos, no nopostītas bebru mājas izglābti divi bebrēni! Ingmārs sašutis - tas ir nenormāli, ka cilvēks nīst dzīvnieka mazuli! Nogalināta bebru māte, tas nozīmē, ka mazuļiem lemta visbriesmīgākā un mokošākā no nāvēm - nomiršana badā! Neviena dzīvnieku suga to nav pelnījusi! «Var medīt visu, kas atļauts, taču ne mazuļu laikā! Iedomājies - līdz 30. aprīlim ir legāli atļauts medīt bebrus, un tad viens tieši tajā pēdējā dienā, kad daudzviet jau bebriem piedzimuši mazuļi, izposta viņu māju! Tobrīd biju Kalvenē zoodārza filiālē Cīruļi. Kamēr aizbraucu pie atradeņiem, viens jau bija nomiris badā. Otrs, ap puskilogramu smags, ap pusotru nedēļu vecs, vēl pīkstēja.»
Ingmārs izkrāva no somas laukā videokameru, sīkaļu ielika somā. Viss sākās no jauna. Ledusskapī atkal sarindojās suņa piena aizstājēja kārbas: «Dažas dienas ļoti gaidījām bebrēna pirmo kaku. Vēdera darbības stabilizēšanās liecinātu, ka būs dzīvotājs. Sagaidījām. Abi ar Lauru (Ingmāra dzīvesbiedre, Zooloģiskā dārza Izglītības un informācijas nodaļas vadītāja - T. Š.) turpmāko mēnesi Čāpiņu - tā mēs viņu nosaucām, jo šis tā lēnīgi un tūļīgi čāpo, visur vadājām somā līdzi, jo mazais bija jābaro ik pa trim stundām. Dienā labi - šis pamostas, čāpo, smilkst, paēd, atkal guļ. Taču uz Saeimu bebru līdzi neņemšu, tāpēc dienā viss uzgūlās uz Lauras pleciem. Naktīs par Čāpiņu lielākoties rūpējos es.»
Peldes sāka vannā
Tagad divu mēnešu vecumā Čāpiņš jau sver 2,6 kilogramus (pieaudzis bebrs var svērt līdz divdesmit un vairāk kg)! Pirms dažām nedēļām viņš sāka interesēties par ābolu un par kārklu zariņiem. Tagad vairs tikai trīs reizes dienā Čāpiņš dzer suņa piena aizstājēju. Pirmās brokastis astoņos no rīta, pēdējās - deviņos vai desmitos vakarā. Pa nakti Čāpiņš vairs netiek barots, tāpēc jau divas nedēļas viņš dzīvo zoodārzā.
Ingmārs priecājas: «Bebrulēns ir komunikabla būtne, tā sacīt - ēst vari nedot, tikai apmīļo. Puspudeli izdzer, tad ielien padusē un aizmieg! Brīvās dienās kopā braucam uz maniem laukiem Vecumniekos. Kā sadzird Lauras balsi, ne šim pudeli vajag, ne ko citu, tikai viņu! Smilkst raudulīgā balsī! No Lauras neatiet ne soli, bet, kad es apsēžos uz soliņa, šis fiksi man klēpī! Šajās brīvdienās Čāpiņš pirmo reizi izpeldējās lielajā dīķī, jo bebram taču jāpeld! Piekusa gan ātri! Neba šis pirmo reizi bija ūdenī. Jau drīz pēc atvešanas viņu peldinājām mājās izlietnē, tad arī vannā. Tas bija svarīgi, jo peldes laikā bebrēnam labi iziet vēders. Mēs šo peldinām, gaidām kaku, un viss arī notiek!»
Tagad Čāpiņš svarā pieņemas lēnāk, jo ir pārejas periods uz cieto barību, un pašlaik viņam dienā tiek tikai trīs piena ēdienreizes. Katrā maltītē mazulis izdzer pa 70 g piena!
Starp citu, vēl nav skaidrs bebrulēna dzimums. «To ir ļoti grūti noteikt, kas izaugs -Čāpiņš vai Čāpiņa, taču abi vārdi skan labi, vai ne?»
Apmeklētāji pagaidām jaunuli vēl nevar redzēt, ja nu vienīgi, kad viņu izved pastaigāties zoodārza zālienā. Ingmāra laukos bebrēnam atvēlēta pirtiņa. Pēc pēdējās ēdienreizes Čāpiņam pa nakti tagad tiek atstāta tikai cietā barība: «Gudrs, pagāns, viņš ātri pierada, ka naktī vairs neviens ar pudelīti pakaļ nestaigās! Svaigi pīlādži, vīgriezes, avenāji, grauzēju granulas, burkāni, āboli, auzu pārslas - bebrs ir izteikts veģetārietis. Dabā bebra mazulis zīž pusotru mēnesi, bet nebrīvē šos ar pienu baro līdz trīs mēnešu vecumam. Beigās pudelīte vairs nav vis barības avots, bet gan komunikācijas līdzeklis - Čāpiņš ierauga pudelīti un skrien pie saviem barotājiem pačubināties, pamīļoties.»
Topošais mākslinieks
Čāpiņu gaida spilgta un azartiska dzīve. Tik pieradinātu viņu vairs brīvībā neizlaidīsi, tāpēc bebrēns kļūs par zoodārza pieradināto dzīvnieku grupas dalībnieku. Tas nozīmē, ka kopā ar citiem pieradinātajiem dzīvniekiem viņš piedalīsies mācību nodarbībās zoodārzā, kā arī viesosies skolās un bērnudārzos, apceļos vai visu Latviju. Zinot, cik bīstams var būt pieauguša bebra kodums, Čāpiņam jāuztur īpaši draudzīgas attiecības ar cilvēkiem. Ar nedraudzīgu bebru grūti dzīvot. Vecais bebrs Skraps savas piecpadsmit gadu garās dzīves laikā tā arī nevienam neiekoda! Bebrs ir piejaucējams uz visu mūžu. Zinot, ka zoodārzā bebrs var nodzīvot līdz divdesmit gadiem (dabā tikai 10-12 gadu), skaidrs, ka viņu gaida apskaužama karjera! Čāpiņš mācīs cilvēkbērniem mīlēt dabu, saprast un saudzēt dzīvniekus. Skaists pūkains ūpis, jūras krauklis, sesks, izglābta lapsiņa - šie pieradināto dzīvnieku grupas dalībnieki turpmāk būs Čāpiņa kolēģi. Tā sacīt - laimīgu taciņu, Čāpiņ!