Mārīte Putāne no Ogres saka, ka atšķirībā no tiem tālajiem gadiem, kad mašīna vēl nebija pat cilvēku prātos, sēņotāju un ogotāju tagad kļuvis neskaitāmas reizes vairāk.
«Es esmu riktīga sēņotāja,» Mārīte noteic. Vaicāju, kādas sēnes viņa lasa, kādas ne. «Gailenes, bērzlapes, podiņi, apšu bekas, baravikas. Tikai retas reizes paņemu kādu maziņu sviestbeciņu,» Mārīte uzskaita. Nepatīkot ne čigānietes, ne citas mazpazīstamas sēnes. «Svešas sēnes nelasu,» viņa strikti piebilst. Savukārt nosauktās tiekot lasītas jau gadiem. Pirms tam tās pašas lasījuši arī Mārītes tēvs un māte.
Sēnes labprāt tiekot sālītas, saldētas ziemai un no tām gatavota arī mērce, Mārīte stāsta. Daudzus gadus sēņojot, viņa novērojusi, ka gailenes it kā ienākas divreiz - vispirms uzreiz pēc Jāņiem, pēc tam - līdz pat rudenim.
Vai sēņotājiem ir arī savi noslēpumi? Mārīte saka, ka kaut kādi noslēpumi jau ir. Viņa domā, ka tas vairāk ir par īsto vietu zināšanu. «Jāatrod sēņu vietiņas, nevar iet, kur pagadās,» viņa nosaka. Kad vieta atrasta, esot jāstaigā apkārt. «Viena baravika nekad neaug,» viņa atklāj. Turklāt baravikas, tāpat kā sviesta beciņas, augot ceļmalās. Taču ne vienmēr - viņa uzreiz piebilst par situāciju dažādību. Vaicāju, kad gadījies vislielākais loms. Mārīte saka, kādu reizi ļoti paveicies ar gailenēm. Tie bijuši sešdesmitie gadi, kad Mārītes vīram bijis motocikls. Braukuši sēņot. Gaileņu bijis tik daudz, ka piekrautas visas somas, vīrs novilcis kreklu, kur arī salikuši gailenes, tad aizsējuši ciet kā grozu.
Jautāju, vai Mārīte mežā ne reizi nav apmaldījusies. Neesot, protot vadīties pēc saules, labi ielāgojot orientierus. Taču atceras gadījumu ar māsīcu Anitu pirms vairākiem gadiem - nācis jau vakars, kad viņa noklīdusi nost no ceļiem un arī no mašīnas. Mežs sācis krēslot, izspēlēt māņus, ilgi vadājis, taču beigu beigās, ilgi sasaucoties, tomēr izdevies atrast ceļu līdz auto.
Mārīte stāsta, ka mežs aicina ne tikai ar sēnēm vien. Daudzus gadus lasītas arī mellenes un brūklenes. Miglāju kalnos Tomes pusē, kur Mārīte paradusi sēņot, vienu laiku bijis tik daudz brūkleņu, ka atlicis tikai krist uz ceļiem un riekšavām vākt spaiņos. Pieredzes bagātā sēņotāja, kura mežā dodas katru rudeni, novērojusi arī to, kā šajos daudzajos gados izmainījies mežs. Vislielākās pārmaiņas notikušas tieši pēdējos piecos desmit gados, kad daudzas sēņu vietas izcirstas, bett izcirtumu tuvumā parādījušies grantskarjeri.