Noteikti. Kad pārņēmu biznesu, firma bija tukša, tajā nekas nenotika. Sāku ar cūku audzēšanu, tirgoju mobilos telefonus, darīju vēl šo to. Tagad esam paplašinājušies un apguvuši jaunas darbības jomas, lai gan kaut kas gājis arī mazumā. Reizēm esmu saņēmis pārmetumus, ka kaut ko iesāku un nepabeidzu. Piemēram, uztaisījām kūpinātavu, bet nevarējām atrast labu gaļas kūpinātāju. Gribējām Jaunaglonā tirgot automašīnu rezerves daļas. Taču ideja neattaisnojās, autovadītāju taciņas uz pilsētu autoveikaliem pārāk cieši iemītas.
Vai uzņēmuma attīstībai piesaistīti arī Eiropas Savienības fondu līdzekļi, esat īstenojuši kādu projektu?
Pamatā ieguldīti pašu līdzekļi. Pagājušajā gadā Lauku atbalsta dienestā pieteicāmies programmai jaunu uzņēmumu attīstībai, gribējām pirkt jaunu pacēlāju. Varēja saņemt 50% līdzfinansējumu. Tomēr saņēmām atteikumu, jo projekta pieteikumā atklājās kļūdas. Pieteikumu mums gatavoja Preiļu biznesa inkubatora speciālisti, vienojāmies, ka viņi to izlabos un sniegsim vēlreiz. Sadarbojamies arī ar Nodarbinātības valsts aģentūru. Izveidota subsidētā darbvieta grāmatvedim. Ja 2000-2500 latu ik mēnesi samaksājam nodokļos un mēnesī varam ietaupīt kaut simt latu uz šī rēķina, mums tas ir atspaids.
Pētām arī citas iespējas piesaistīt finansējumu. Katru dienu tiek atvērtas jaunas programmas. Pieejami dažādi mikrokredīti, konsultantu pakalpojumi, darbojas biznesa inkubatori, kompetenču centri. Iespējas ir.
Darbojoties celtniecībā, mežizstrādē, mazumtirdzniecībā, tūrisma biznesā un aptverot jaunas jomas, jums vajadzīgi dažādi speciālisti. Kur atrodat darbiniekus?
Tas ir sarežģīts jautājums. Kad sākām tirgot auto rezerves daļas, meklējām zinošus pārdevējus. Gada laikā nomainījās trīs, viens pastrādā trīs mēnešus, otrs, trešais. Viens darbalaikā datorā filmas skatās, cits dara vēl kaut ko. Nu ko lai saka? Vispār ar kadriem ir bēdīgi. Daudzi izbraukuši uz ārzemēm, palikušajos ir tāds kūtrums! Saka - darba nav, valdība vainīga, vēl kaut kas! Nu kas cits vainīgs, ja ne pats. Nāc un strādā!
Latgalē ir augstākais bezdarba līmenis, tātad teorētiski atrast strādnieku nevajadzētu būt problēmām?
Nupat Preiļos slēdzām veikalu, viens no iemesliem - nevarējām atrast piemērotu darbinieku. Likām sludinājumu internetā, sadarbojāmies ar nodarbinātības dienestu, bet nekā. Atnāk jauna meitene. Nagi šitādi (demonstrē to garumu), bet ne viņa pie kases māk strādāt, ne aiz letes, pat grīdu nemāk izmazgāt. Vecāki nav iemācījuši. Taču prasības - oi, oi, oi.
Domāju, lielākā problēma ir cilvēku apziņā. Viens piemērs. Zvanu brālēnam, kurš strādā Īrijā. Viņš saka - tagad nevaru runāt, esmu darbā, atzvana savā 15 minūšu ilgajā pārtraukumā. Mūsu strādnieki par to smejas. Savukārt, kad es pirmdienas rītā zvanu darbiniekam, kuru esmu pieņēmis darbā caur vienu nodarbinātības dienesta programmu, un prasu viņam, kāpēc viņš vēl nav ieradies, jo darbadiena jau sākusies, viņš man atbild: «Man Eiropa maksā, nevis tu, ko tu no manis gribi?» Man reizēm ir sajūta, ka mūsu cilvēki uz darbu nāk risināt savas privātās lietas. Rīgā varbūt ir citādi, tur lielāka izvēle, konkursi uz vakancēm, bet mums jāpriecājas, ka cilvēks vispār atnācis. Mēs jau smejamies - par to vien, ka uz darbu atnācis, jau prēmiju nopelnījis.
Jāatzīst, visdrošāk darbiniekus meklēt caur pazīšanos, teikšu godīgi - nezināmu cilvēku no ielas ņemt negribas. Celtniecības un mežizstrādes brigādē vīri cits citu tuvākajā apkārtnē pazīst, paši sarunā palīgus, zina, uz kuru var paļauties, kurš pēc brīvdienām darbā ieradīsies, kuram ar piecām dienām būs par daudz.
Kas, jūsuprāt, veicinātu uzņēmējdarbības attīstību Latgales reģionā?
Latgali var izglābt tikai vairāk aktīvu cilvēku - gan tie, kas grib strādāt, gan tie, kas var dot darbu. Citādi nav nekādas perspektīvas. Vairāk jādomā par pieejamākiem kredītiem, lai arodskolas sagatavo jauniešus specialitātēs atbilstoši darba tirgus pieprasījumam, tāpat nodarbinātības aģentūra, nevis štancēt kaut kādas profesijas, kuras darba tirgū nav vajadzīgas. Simt latu par viena bezdarbnieka nodarbināšanu ir labs ierosinājums, tā būtu motivācija gan nodarbināt tos, kas ir bez darba, gan iespēja ietaupīt, jo nav ko liegties, katrs uzņēmējs rūpīgi skaita naudu. Taču studējošā kredīta dzēšana tiem, kas atgriežas strādāt Latgalē, diez vai darbosies. No maniem klasesbiedriem tikai es esmu te palicis, visi pārējie projām - Rīgā, ārzemēs -, un diez vai mācībām ņemtā kredīta dzēšana viņiem liktu atgriezties.
Jaunajiem uzņēmējiem vajadzētu mazāku nodokļu slogu, vismaz darbības sākuma periodā. Vispār būtu jāpārskata nodokļu politika, jo daudzas pozīcijas noteikti neveicina godīgu attieksmi, bet gan sekmē domāt, kā likumu apiet ar līkumu. Kaut vai tas pats nodoklis par darba automašīnu izmantošanu. Mēs neesam dumji, pārreģistrējām tās uz sevi. Un kam tas vajadzīgs? Tas nesekmē ne nodokļu iekasēšanu, ne godīgu attieksmi. Jādomā nevis, kā ierobežot uzņēmēju, bet - kā motivēt strādāt, attīstīties, ieinteresēt godprātīgā attieksmē. Jo tad tas sāks attīstīt savu biznesu, vietu, kur strādā, sāks ražot naudu.