Kantāte tapusi Latvijai un tās tautai traģiskajos laikos, tuvojoties Otrā pasaules kara beigām, un kļuvusi par sava pravietojuma un laikmeta spilgtāko zīmi. Par tautas lūgšanu traģiskajos vēstures griežos, kur izmisums savijas ar ticību, bet bibliskās pastarās tiesas ainas mijas ar senlatviešu dainu tēliem. Par spīti tam, ka padomju okupācijas gados - teju pusgadsimtu! - šo kantāti šeit pat nedrīkstēja pieminēt, tā ir arī L. Garūtas apjomīgā radošā mantojuma virsotne. Tai bija lemts kļūt par mūsu tautas likteņkantāti.
Kantātes sākotnējais nosaukums bija Latviešu lūgšana Dievam, taču tautas atmiņā dziļāk iesakņojusies Andreja Eglīša dzejas pirmā rinda: Dievs, Tava zeme deg!. Impulsu vēsturiskajam darbam deva Kuldīgas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Oskara Sakārnis, izsludinot konkursu kantātes Latvju lūgšana tekstam un mūzikai. Viņš aicināja radīt darbus, kuri bargajā kara laikā stiprinātu ticībā un atklātu tautas pārdzīvojumus. 1943. gada jūnijā par labākajiem atzina divus A. Eglīša darbus: Dievs, Tava zeme deg! un Tēvreizes iedvesmotu dzeju. Pēc žūrijas ieteikuma dzejnieks abus apvienoja. «Šīs ārkārtīgi skaistās, emocionālās un dziļi latviskās dzejas rindas deva man brīnišķīgu iedvesmu,» vēlāk kādā vēstulē tuviniekiem rakstīja Lūcija Garūta.
Pirmatskaņojums notika 1944. gada 15. martā Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. Dziedāja slavenais Reitera koris, Operas zvaigznes Ādolfs Kaktiņš un Mariss Vētra. L. Garūtai pēdējā brīdī nācās pašai spēlēt ērģeles mūsu klasiķa, komponista un ērģeļvirtuoza Alfrēda Kalniņa vietā, kurš pēkšņi sasirdzis. Iespējams - vienkārši nobijies brīdī, kad cilvēku likteņus nežēlīgi mala laikmeta griežu dzirnavas... Par spīti kara jukām, baznīca bija ļaužu pārpildīta. Pirmatskaņojumu pārraidīja un ierakstīja radio.
«Kad Lūcija komponēja, viņa sauca mani, spēlēja priekšā. Pirmatskaņojumā cilvēki stāvēja arī uz ielas, garām brauca vācu tanki, un troksnis iemaisījās kantātē,» tikko atgriezies uz dzīvi Latvijā, dzejnieks stāstīja vienā no pirmajām intervijām Dienā. Mariss Vētra grāmatā Karaļa viesi atminas: «Nekad neesmu piedzīvojis lielākus un dziļākus panākumus muzikālam mākslas darbam. Tie līdzinājās masu hipnozei. Tūkstošiem un atkal tūkstošiem ļaužu atkārtoti plūda uz Veco Ģertrūdes baznīcu Rīgā un Annas baznīcu Liepājā, lai klausītos, pārdzīvotu un lūgtu Dievu līdz ar Garūtas - Eglīša patriotiskās kantātes atskaņojumu. Nezinu vairs, cik reizes tā tika atkārtota - vismaz reizes desmit vai piecpadsmit, un būtu atkārtota vēl un vēl, ja Rīga nebūtu bijusi jāatstāj...»
Vēsturnieki precizējuši, ka topavasar kantāte izpildīta vēl piecas reizes. Pēdējā bijusi Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā, kas drīz pēc tam nodega kopā ar visu pilsētu. Padomju okupācijas vara kantāti izpildīt aizliedza un ierakstus iznīcināja. Mācot mūzikas vēsturi, studentiem pat nepieminēja, ka tāda ir. Ilgus gadus kantāti atskaņoja tikai trimdas latvieši, taču viņu rīcībā bija tikai daļēja partitūra, līdz 1982. gadā Longins Apkalns to restaurēja, izmantojot Vācijas arhīvu materiālus. Latvijā kantāte atgriezās uz tautas atmodas viļņa. Pirmais uzdrošinājās diriģents Imants Kokars, kurš ar savu kamerkori Ave sol 1988. gadā to izpildīja 28 reizes klausītāju pārpildītās zālēs. Lūgšana - kantātes vidusdaļa - kļuva par 1990. gada Dziesmu svētku noslēgumkoncerta kulmināciju.
Šodien piepildījies Zentas Mauriņas pravietojums: «Viņa (L. Garūta) savas tautas īpatnības reiz aiznesīs uz tālām zemēm.» Latviešu likteņkantāte saviļņojusi cilvēkus arī Japānā, Kanādā, dažādās Eiropas valstīs. Pēc mūzikas mīļotāja Jasunori Kikuči iniciatīvas 2003. gadā kantātes atskaņošanai Tokijā pat tika izveidots speciāls koris, kas pēc pusgadu ilga mēģinājumu darba to dziedāja latviešu valodā tieši Japānas valsts svētku brīvdienā, imperatora dzimšanas dienā 2003. gada 23. decembrī, baznīcā Gloria Chapel Christ Shinagawa. Līdzās japāņu diriģentam, ērģelniecei un tenoram iesaistījās amerikāņu baritons Džefrijs D. Tramblejs. Aplausi bijuši tik vētraini, ka J. Kikuči, kurš arī pats kopā ar sievu dziedājis korī, izsaukts uz skatuvi, aizkustinājumā raudājis.