Amatpersonas Latvijā atšķirībā no kolēģiem citās Rietumu valstīs (piemēram, Francijā) ir kūtri memuāru rakstītāji. Ja grāmatnīcā starp jaunumiem ieraugām kādu sējumiņu ar politiķa uzvārdu kā autoru (nu, vismaz formāli), vairākumā gadījumu ir skaidrs, ka šai personai radusies kāda konkrēta PR vajadzība.
Tajā pašā laikā dažs labs atstāj posteni vai politiku vispār (piemēram, Reformu partijas līdera Demitera šonedēļ paustais) ar tādu sūrmi, ar tik nemākslotu nogurumu, ka liktos - divas nedēļas atpūtas un tad maršs pie rakstāmgalda atklāt sūrmes un noguruma iemeslus! Nekā nebija.
Protams, var teikt, ka atklāt aizkulišu sarunu saturu, tā vai cita lēmuma patiesos iemeslus un īstos mērķus kavē nevēlēšanās pēc tam dzīvoties vairākus gadus pa tiesām goda un cieņas aizskaršanas prāvās - šādu saturu lielākoties dokumentāli pierādīt nevar.
Tomēr mazliet papildu piepūles un fantāzijas ļauj savu sakāmo pateikt bez juridiskām sekām - piemēram, kādēļ gan lai Pavļuta kungs vai Viņķeles kundze neiepriecinātu mūs ar kādu tālas, mazas piejūras zemes aprakstu labākajās antiutopiju tradīcijās. Nevajag jau uzreiz memuārus par desmit gadu periodu - pilnīgi pietiktu ar spilgtām epizodēm vienas autorloksnes apmērā...
Varbūt radošo lidojumu aptur apziņa, ka Latvija ir maza zeme, visiem tepat vien jādzīvo, un, pasarg' Dievs, ja kādreiz pašam būs vajadzīgs kāda literārā tēla līdzinieka reālajā dzīvē atbalsts. Cilvēciski saprotams arguments, tomēr tad mūsu nosacītajai elitei jārēķinās, ka sabiedrības vairākums turpinās ar aizdomām un nepatiku («visi viņi tur vienādi») vērtēt valsts varu.
Varbūt omerta tiek saglabāta tādēļ, ka ikviens, kurš t. s. varas aprindās apgrozījies ilgāk par gadu, saprot: ja atklāsi dažādus nesmukumus, gandrīz droši nāksies pieminēt arī paša kompromisus un kļūdas. Var saprast arī šo apsvērumu, tomēr - kādēļ tiek apriori pieņemts, ka cilvēki Latvijā nenovērtē savas vainas atzīšanu (jo īpaši ņemot vērā, ka tāda gandrīz nekad nav piedzīvota)?
Bet kāpēc šādas atklāsmes - ja pieņem, ka visi tāpat zina, ka «politika ir viena netīra lieta» - vispār vajadzīgas? Pirmkārt, tas būtu noderīgi pašiem politiķiem, kuri bieži sūdzas, ka prese un sabiedrība kopumā nemaz nezinot patiesību, tikai virpinot minējumus un izdomājumus. Otrkārt, tas nenāktu par sliktu sabiedrības (t. sk. šī teksta autora, protams) izpratnei par politiku un jaunlaiku vēsturi kopumā - mēs bieži nenovērtējam, cik liela nozīme kāda lēmuma pieņemšanā ir nejaušībai, personīgajām attiecībām u. c. subjektīviem faktoriem. Diez vai mierīgajam civiliedzīvotājam paliks vieglāk, uzzinot, ka kādas epizodes pamatā ir nevis sarežģīta intriga, bet vienkāršs iesaistīto personu stulbums vai slinkums, tomēr mēs politiku, varu vispār tik smagi mitoloģizējam, ka tas savukārt noved pie bailēm no tās vai apzinātas norobežošanās. Un tas savukārt nenāk par labu nevienai demokrātijai.
Ja mēs gribam inteliģentāku un saprotamāku politiku, Latvijas izdevēji un dažs labs no pašmāju labiešiem varētu piesēst uz tasi kafijas. Neesmu kūdītājs, bet uz parlamenta vēlēšanu laiku kāda atsvaidzinoša lasāmviela noderētu...