Patiesībā es nevaru atbildēt uz tavu jautājumu. Manuprāt, šis vispār ir gadījums ārpus ne vien reklāmas kampaņu, bet vispār ārpus labā/ļaunā, gudrā/stulbā, baltā/melnā u. c. kategorijām. Ārpus jebkā. Farsam nav mērvienību sistēmas. Tuvākais, ko varu atsaukt atmiņā, ir Monty Python- slavenais britu farss. Par laimi britiem - tas tomēr bija TV šovs, nevis valsts vadīšana.
Par kampaņām runājot... Blakus sasteigtībai, haosam un lētumam tās bija pilnīgi liekas. Šo vēlēšanu rezultātus nediktēja loģika. Tīri cilvēciskā aspektā to noteica cilvēku vēlme būt pamanītiem, sadzirdētiem, uzklausītiem, novērtētiem un cienītiem. Vēlme būt svarīgiem. Tādiem, kas ietekmē pasauli, patētiski izsakoties. Un nav svarīgi, ka vēlēšanu rezultāts būs sliktāks par iepriekšējo. Nav svarīgi, ka Saeimu atlaida dziļā opozīcijā, ar astoņām balsīm sēdošā, neko ietekmēt nespējīgā nabaga Aināra Šlesera dēļ.
Svarīgi ir tas, ka «mani, Sašu vai Jāni no Imantas, pēdējos trīs gados drāza bankas, ierēdņi, darba devēji, valdība, VID un visi, kam nav slinkums. Un šī ir mana iespēja izdrāzt jūs, vienalga, kas pēc tam nāk».
Kampaņu jau klasiskā izpratnē nebija. Tādu, kur sāk ar stratēģiju un beidz ar tviterkontu un partija runā kā viens brends. Es pat nedomāju - vienbalsīgi, dažādība ir svarīga.
Jā, es esmu taisījis kampaņas bez stratēģijas. Kad deg un kad vajag. Līdz rītdienai. Kad kāds slīkst, tev jāglābj, nevis jāraksta glābšanas vīzija turpmākiem 30 gadiem. Tie nav cepumi galu galā, tā ir valsts! Ja nav plāna, varbūt ir kāds līderis ar vīziju? Any Steve Jobs in the room? Diemžēl nē. Toties ir Edmunds Sprūdžs!!! Zander, kā vecs draugs ieknieb man! Divdesmit pirmajā gadsimtā, Eiropas Savienības un NATO valstī! Kas ir tas? Tu redzi to pašu, ko es redzu, vai man halucinējas?
Jau drīz pēc slavenā Rīkojuma nr. 2. izskanēja bažas, ka nu maisam gals vaļā un mums, kā smejies, būs vēlēšanas ik pēc gada. Vai tik drūmām prognozēm ir pamats?
Nezinu. Kaut vai tāpēc, ka šīs vēlēšanas nepakļaujas nekādai racionālai analīzei, nedz jēgas meklējumiem. Ikviens vēlēšanu elements ir pretrunā pats sev jau no pirmās sekundes pēc (un es atļaušos nesaukt šo mirkli par vēsturisko Rīkojumu nr. 2) mūsu bijušā prezidenta savtīgos nolūkos četras dienas pirms atlaišanas drebelīgā balsī izspiestās desmit minūšu mocīšanās.
Vienotība publiski sajūsminājās par Saeimas atlaišanu, lai gan valdībā bija viņu premjers, Saeimas spīkere un astoņi ministri. «Vai, cik foršiņi, ka mūs atlaida! Nākamajā valdībā mūsu būs divas reizes mazāk! Mēs atbalstām Zatleru!» Kas ir tas?
Nu, un kas «tas» ir? Kas ir šis Zatlera Reformu partijas fenomens - burtiski dažu nedēļu laikā sapulcējas ļaudis, kuri daudzi cits citu nepazīst, kurus vēlētājs nepazīst, un... iegūst cienījamu pārstāvniecību Saeimā.
Savā laikā nevienu būtisku lēmumu nepieņēmušais, allaž ar sirēnām braucošais, Ls 40 000 dīvānus slepeni pērkošais, uz Krievijas uzbrukuma piemeklēto Gruziju no olimpiskajām spēlēm nebraucošais, aploksnes ņemošais, četrus gadus oligarhus ne ar vārdu nepieminējušais Zatlers piepeši ir kļuvis par tautas varoni? Es apsveicu vēlētājus un noliecu galvu gudrās izvēles priekšā.
To vien dzirdam: «Cīņa par varu», «būt pie varas». Kas vispār ir šis «priekšmets»? Vai paši politiķi un arī vēlētāji nepārspīlē politiķu, politiskās varas ietekmi uz dzīvi? Pārfrāzējot Jāņa Dombura raidījuma nosaukumu - kas ir pie varas Latvijā?
Es saprotu jautājumu, bet, lai varētu vērtēt mūsu neatkarību no politiskās varas, mūsu kā indivīdu pašpietiekamību, atkal jārunā par ārkārtas vēlēšanām.
Šīs vēlēšanas Latvijā bija tas pats, kas mašīnu dedzināšana un ielu kaujas nesen Londonā. Tikai pēcpadomju cilvēku izpildījumā. Londonā izmisušie cilvēki trakoja uz ielām, nedomājot, ka viņi demolē paši savu rajonu, savas darbavietas, savus veikalus un infrastruktūru. Viņi diemžēl nezināja citus risinājumus, jo auguši tiesiskā valstī ar pilsoniskām tradīcijām. Latvijas iedzīvotāji ir daudz radošāki. Latvijas cilvēki pacieta algu samazinājumu, pazemojumus, atlaišanu, ignoranci un tamlīdzīgas lietas un tieši tāpat gribēja revanšēties.
Paust protestu, pat neiedziļinoties jautājumos «par ko?», «pret ko?», «vai vajag?», nemaz nerunājot par «a kāpēc?». Kāpēc viņi pacieta? Tāpēc, ka mašīnu dedzināšana ir bīstama un stresaina. Var arestēt, un būs ziepes. Daudz vieglāk ir ievest kontrabandas cigaretes, trīslitru burku ar benzīnu no Krievijas, nozagt dvieli viesnīcā vai izdzīt kandžu Lubānas ielas dzīvoklī.
Vai kāds tiešām domā, ka valdība pārvarēja krīzi? Iekniebiet man, vai es neguļu. Krīzi pārvarēja visi radošie Latvijas iedzīvotāji, kas tā vietā, lai svaidītu Molotova kokteiļus uz valdības ēkām, nodevās daudz konstruktīvākai darbībai - likuma apiešanai. Jo likums ir pareizs, ja to ievēro 95% cilvēku. Ja to neievēro lielākā daļa iedzīvotāju, tā nav viņu vaina. Tā ir likuma un sistēmas vaina.
Pag, kā tad īsti ir: krīzes laikā cilvēki rīkojās konstruktīvi, bet tad, līksmojot par ārkārtas vēlēšanām, vairs ne?
Kas tajā brīdī notika ar latviešu tautu? Divdesmit gadu esmu pavadījis sabiedrības izzināšanas biznesā. Katru gadu man šķiet, ka nu jau spēju prognozēt tautas reakciju. Un katru gadu man nākas pārliecināties, ka esmu novērtējis par zemu sabiedrības spēju ļauties dzīvnieku pasaules instinktiem un balsot nevis pēc labuma, ko varētu iegūt sev un valstij, bet gan pēc atriebības, naida, mazvērtības kompleksiem, lielummānijas, vēlmes mīlēt un būt mīlētam, pašapliecināšanās utt.