Pulēju dakšiņas, vācu netīros traukus un ar smaidā iestīvinātu seju neskaitāmas reizes apvaicājos - tēju vai kafiju? Auskarus nēsāt ir nepiedienīgi, blūzei izgriezums par dziļu, bikses - pāris centimetru par īsu. «Ļoti stilīgi patlaban,» saku priekšniecei Birgitai, mēģinot izvairīties no jaunu pirkšanas. «Es tev teikšu - darba forma ir melnas, garas bikses. Punkts,» viņa noskalda vēsā balsī, nobeidzot mūsu diskusiju. Ne jau nu es šortos staigāju, bikses sniedzas līdz potītēm. Taču, kā neskaitāmas reizes mums tiek uzsvērts, šajā hotelī viss ir nevainojams. Arī bikšu garums.
Patiesība no šī apgalvojuma ir vēl tālāk nekā līdz debesīm. Ieejot tikai darbiniekiem paredzētajās telpās, degunā cērtas sastāvējušās ēdiena smaka, no trauku mazgājamās mašīnas izvilktās karotes joprojām ir aplipušas ar ēdiena atliekām, kuras tiek notrauktas ar dvieli, kafijas kanniņas - apbružātas, kafija - draņķīga, tēja - maisiņos, baltie galdauti - izdiluši. Ēst mums nav atļauts (patiesības labad jāsaka - visi tik un tā ēd), bet pēc brokastīm jālej laukā litriem piena un atkritumos jāmet omletes. Ar draudzeni plānojam rakstīt rokasgrāmatu Simts padomu viesmīļiem, kā nočiept smalkmaizītes tā, lai pavārs nepamanītu. Viens no veidiem ir pa ceļam uz bufeti to it kā nejauši nomest uz grīdas.
Nē, es neesmu viena no tūkstošiem latviešu imigrantu, kas, krīzes mākti, aizceļojuši uz Lielbritāniju labākas dzīves un algas meklējumos. Šis ir mans pirmais gads Braitonas Universitātē, kurā studēju fotogrāfiju. Lai arī esmu pa vietējām kafejnīcām, bāriem un veikaliņiem iznēsājusi kaudzīti CV, pagaidām citu darbu nav izdevies atrast, tāpēc nākas iztikt ar tādu, kāds ir, jo īre jāmaksā un pusdienas jāēd. Turklāt, studējot fotogrāfiju, jārēķinās ar papildu izmaksām - fotofilmiņām, papīram, printēšanai, izstādēm un neskaitāmiem sīkumiem, kas, summējoties kopā, sagādā vieglas galvassāpes.
Taču tas noteikti ir tā vērts. Par spīti garajam pieteikšanās procesam, nervozitātei un gaidīšanai, tagad šķiet, ka viss atrisinājies vienkāršāk par vienkāršu. Kad septembra beigās kopā ar draudzeni ierados Braitonā, tūristu un geju iecienītā piejūras pilsētiņā aptuveni stundas brauciena attālumā no Londonas, man te nebija ne dzīvesvietas, ne darba, ne draugu. Pirmo nedēļu nodzīvojām pie jauniešiem, kurus atradām couchsurfing mājaslapā (šajā lapā naktsmājas piedāvā un meklē cilvēki no visas pasaules), un paralēli meklējām mājvietu. Jau nedēļas beigās ievācāmies nelielā, taču mājīgā dzīvoklītī Braitonas centrā, kuru dalām ar mājas saimnieci. Turklāt atšķirībā no lielākās daļas izīrētāju viņa nepieprasīja ne slēgt līgumu uz gadu (bieži sastopama prasība), ne maksāt īri vairākus mēnešus uz priekšu. Jācer, ka turpmāk tikpat labi veiksies ar darbu un draugiem.