Pirms finiša - «jāspiež maksimālais»
1. Attiecīgi, ja kampaņu iesākumā bija vērojami piesardzīgi izlūkgājieni un dīdīšanās ierakumos, tad nu jau apdomība mesta pie malas. Piemēram, Zaļo partijas mēra amata kandidāts aizvadītajā nedēļā vienā no intervijām vairs neslēpa, ka par galveno mērķi uzskata t. s. zelta akciju - proti, lai situācijā, kad pietiekama pārsvara nav nedz pašreizējai RD vadībai, nedz nosacītajam valdības partiju blokam, tieši «zaļie» būtu tie, kuri visizdevīgāk varētu savu labvēlību, hm, dāvāt. Vai nu vieniem, vai otriem, nav problēmu. Savukārt Vienotības viens no saraksta līderiem - bijušais diplomāts un premjera padomnieks, starp citu - aizrunājās līdz tam, ka Krievijā valda zagļu un blēžu partija, kas, neatkarīgi no tā, ko mēs domājam par Putina režīmu, pietiekami augsta līmeņa politiķiem īsti nepiestāv. Savukārt Nacionālās apvienības līderis 16. maijā publiski pavēstīja, ka Saskaņas centrs - grozi kā gribi, Latvijas populārākā partija - ir «Latvijas Saeimas kauna traips». 9. maija un ar to saistīto rituālu, t. s. Uzvaras pieminekļa, tēma tika izgaršota ar tādu enerģiju, ka likās - tūlīt sekos solījums mainīt nosaukumu arī Marijas ielai Rīgas centrā. Jo galu galā runa ir nevis par kādu latvju jaunuvi Mariju vai vismaz Jēzus māti, bet cara Aleksandra II lauleni Mariju Fjodorovnu...
Jāatzīst gan, ka kaujas par cietoksni bija vērojamas ne tikai Rīgā. Vēsturiski tāds bijis arī Daugavpilī, un tur kāds no mēra amata kandidātiem visā nopietnībā presei kā savu bonusu publiski minēja paša ar latvju mitoloģiskā spēkavīra tēlu saistīto uzvārdu. Savukārt Jūrmalā mērs, kurš šajā amatā ir mazliet vairāk par mēnesi, labprāt sniedz intervijas, kurās kā sasniegumus cītīgi uzskaita darbus, kas veikti priekšgājēja pilnvaru laikā...
Vēl, protams, politiķi pamanījās no sirds izplūkties par to, vai Kārļa Ulmaņa 15. maija apvērsums ir viena laba lieta, vai tomēr parlamentā pārstāvētām partijām nepiestāv tā domāt, vai, ja aizliedz publiskajā telpā piecstaru zvaigzni, tad tās jāizkaļ arī no latviešu sarkano strēlnieku pieminekļa vīru cepurēm utt. Vispār jau amizanti - politiķi izrādās lieli vēstures zinātāji un cienītāji, bet, kad jau gadiem vēsturnieki lūdzas naudu jaunas nacionālās enciklopēdijas radīšanai, tāda neatrodas un nākas vien izlīdzēties vai nu ar starpkaru posma Konversācijas vārdnīcu, vai, vēl trakāk, Latvijas padomju enciklopēdiju...
Vēlēšanu tuvums liek sarosīties
2. Kandidātu solījumi ir viens žanrs, kas dzīvo pēc saviem likumiem, cita lieta - jautājumi, kas it kā nav tieši priekšvēlēšanu kaislību dienas kārtībā, tomēr to risināšana (vai nerisināšana) iekļaujas kopējās noskaņās. Piemēram, valdības koalīcijai, protams, parocīgi, ka pasažieru pārvadātāju pieteiktās protesta akcijas 17. maijā tomēr nenotiks - Satiksmes ministrija piekāpās un aizvadītajā nedēļā uzņēmumiem pārskaitīja avansa maksājumu 534 000 latu apmērā. Tiesa, nevienai no iesaistītajām pusēm nav ilūziju par to, ka šīs naudas iedošana atrisinās hronisko naudas trūkumu nozarē. Arī ministrijas pieteiktais risinājums - ka autobusu pārvadājumu maršrutu plānošana jāatņem plānošanas reģioniem un jānodod ministrijas struktūru pārziņā - varbūt dos nelielu ietaupījumu, tomēr tas neatrisinās problēmu kopumā. Ja iesaistītās puses grib patiešām nopietni runāt par to, kā turpmākajos gados nodrošināt pārvadājumus novados ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu, svarīgs ir ne tik daudz maršrutu skaits, cik tas, kā pārvadāšana notiek. Un tā ir ļoti smaga tēma. Ir pārvadātāju leģitīmas intereses - uzņēmumi ir veidojuši savu autobusu parku, uzņēmušies kredītsaistības utt. No otras puses, ja «lielo» autobusu reisā x objektīvi piepildīt nevar, tātad dotācija būs nepieciešama vienmēr, tātad vienmēr būs arī stīvēšanās par naudu, tad varbūt ļaudis jāpārvadā ar kaut ko izmēros pieticīgāku? Citiem vārdiem sakot, naudas iedošana pārvadātājiem uzskatāma par konjunktūras diktētu «cauruma aizbāšanu» uz laiku.
Tomēr bija arī jautājumi, kuru risināšanu, pieļauju, vēlēšanu tuvums stimulēja, tomēr to saturs jau atzīstams par jēdzīgāku. Nav noslēpums, ka darba meklētāju apmācības nozare ir gan ļoti interesanta (ar nosacījumu, ka tiek pie pasūtījuma...) no biznesa viedokļa, gan varen liberāla. Vienlaicīgi ir pašvaldību intereses šo pakalpojumu sniedzēju sarakstā uz pirmajām vietām pabīdīt savas arodskolas un skolas. Un tieši to sola darīt Labklājības ministrija, publiski paziņojot, ka šīm pašvaldību struktūrām ir jābūt bezdarbnieku apmācības «pamatbāzei» (ministre Viņķele). Šādā uzstādījumā - pat ja tur ir koķetēšanas ar pašvaldībām elements - ir zināma loģika. Arodskolu renovēšanā ieguldīti pamatīgi līdzekli, un, neko sliktu nesakot par privātformu piedāvātajiem kursiem un programmām, arodskolām šajā ziņā ir objektīvas priekšrocības.
Ar lielo vāli...
3. Var labi saprast Valsts ieņēmumu dienestu (VID), kuram flangos nervozi mīņājas politiķi un sociālās grupas - iekasējiet vairāk! Vajag naudu a, b, c un vēl desmit lietām! Un ko lai VID šādā situācijā dara - jo īpaši apzinoties, ka no kopējā nodokļu parāda 1,026 miljardu apmērā piedzenami vien 13-14%? VID ņem lielo kaujas vāli un rosina palielināt atbildību par nodokļu nemaksāšanu, piemēram, nosakot, ka par uzņēmuma nodokļu grēkiem ar savu mantu atbildēs tā valdes locekļi vai ka ģenerāluzņēmējam var nākties maksāt par apakšuzņēmēja nodokļu parādiem.
Viegli iedomāties, ka šādi priekšlikumi Saeimā dziļu sajūsmu neizraisīja, tomēr īpatnēji, ka iebildumi no politiķu puses lielākoties balstījās apbrīnojamās zināšanās par to, kā šādus jauninājumus uzņēmēji vienalga apiešot. Subjektīvi liekas, ka ierosinājums uzkraut atbildību par būtībā sadarbības partneri ģenerāluzņēmējam ir pārlieku bargs. Iespējams, VID ir aizdomas par situācijām, kad ģenerāluzņēmējs var piedāvāt nepamatoti lētu cenu, zinot, ka apakšuzņēmēji šmauksies ar nodokļiem. Tomēr tad te runa ir par nepieciešamību rūpīgāk kontrolēt iepirkumus, un dažu, iespējams, negodīgu ģenerāluzņēmēju dēļ ar lielo vāli iegāž visiem.
Savukārt nav saprotams, kas tik briesmīgs, ja uzņēmuma vadība ne tikai saņem labumus no savas firmas, bet atbild arī par tās - tātad arī pašu vadītāju - nolaidību. Tiesa, ja šis priekšlikums tiks virzīts arī tālāk, būtu jēdzīgi noteikt nodokļu parāda lielumu, kuru sasniedzot «ieslēdzas» minētās sankcijas, jo ir situācijas, kad nodokļu maksājumu kavējumi nav ļaunprātības rezultāts un var būt objektīvi īslaicīgi.
Līdzīgi pretrunīgi vērtējami citi ierosinājumi valsts kases papildināšanai (tiem gan ir arī cits pieteikts mērķis - stimulēt mājokļu tirgu). Runa ir par ideju noteikt augstāku - 1,5% - nekustamā īpašuma nodokļa likmi komercsabiedrību īpašumā esošajiem neizīrētajiem mājokļiem. Kopumā līdzīga ideja dažādos formātos tiek īstenota arī citās valstīs, tomēr Latvijas gadījumā problēma ir tā, ka nav jau vienota reģistra par īres līgumiem (pieņemsim, ka tāds ir iespējams), līdz ar to nav skaidrs, kā ideja praktiski īstenojama.
Lai kā arī būtu, ja vien priekšlikumu apspriešanā iesaistītās puses neķersies pie «visu - vai neko» taktikas, pašas idejas vismaz liecina par zināmu intelektuālu rosību, kas, atvainojiet, nav maz. Cita lieta, ka šī rosība mudina ar zināmu skepsi uztvert paziņojumus (ar tādu aizvadītajā nedēļā startēja vairāki eksperti), ka Latvijā pērn ievērojami samazinājies ēnu ekonomikas īpatsvars.