Esmu pasaules pilsonis
Landi izrādes iestudē ne tikai dzimtajā Itālijā, bet arī citur pasaulē - Krievijā, ASV, Lietuvā un nu arī Latvijā. Izrādās, darbam ārpus Itālijas ir lielākoties profesionāli iemesli - viņam kā režisoram nepieciešami labi aktieri un labas iespējas, taču Itālijā pašlaik situācija teātra jomā esot kritiska. «Teātru attīstībā netiek investēts pietiekami daudz līdzekļu, trūkst teātra kultūras kā tādas. Tādēļ dodos uz vietām, kurās teātra māksla ir labi attīstīta. Man ir veicies, jo vienmēr esmu atgriezies teātros, kuros reiz jau esmu strādājis. Svešvalodā esmu iestudējis vairāk nekā trīsdesmit izrāžu. Nav grūti iestudēt svešvalodā, ja zini valodu. Ja ne, tad ir sarežģītāk, tā ir arī Liepājā. Taču cenšos iemācīties kaut pāris vārdu latviešu valodā.»
Sarunā Landi atgādina, ka pirmo reizi Rīgā viesojies 1992. gadā, kad Krievu drāmas teātrī iestudēja Pirandello darbu, 2008. gadā - izrādi Skrandaiņi un augstmaņi, bet pērn - Cilvēks un džentlmenis.
«Esmu pieredzējis to, kā jūsu valsts ir mainījusies divdesmit gadu laikā: no eiforijas par neatkarības atgūšanu līdz eiro krīzei.» Viņš stāsta, ka daudz laika pavada ar saviem draugiem, īpaši ar izcilo aktieri Jakovu Rafalsonu, «kurš, tāpat kā es, ir pasaules pilsonis - būdams gan krievs, gan ebrejs, gan latvietis vienlaikus. Ar viņa acīm esmu centies saprast, kāda ir Latvija. Tagad, kad esmu iepazinis gan Liepāju, gan lielisko Liepājas teātri, gribu uzzināt par šo valsi arvien vairāk».
Vissvarīgākais dzīvē
Kādēļ Paolo Landi izvēlējies Liepājā iestudēt tieši Filumenu Marturano (Latvijā tā pazīstama kā filma Tā precas itālieši)? «Tā ir klasika, viena no lugām, kurā savā karjeras laikā vēlas spēlēt ikviena aktrise.» Izrādās, ka pirms došanās uz Liepāju režisors jau zinājis, ka te spēlē lieliskie aktieri Inese Kučinska, gan Egons Dombrovskis, par kuriem Landi teic: «Esmu pārliecināts, ka abi ir pietiekami jauni, lai viņos būtu nepieciešamā enerģija, un pietiekami pieredzējuši gan uz skatuves, gan dzīvē. Tādēļ meklēju lugu tieši šiem aktieriem.»
Tieši tāpat viņš ir pārliecināts, ka Filumena, būdama klasisks darbs, ir aktuāla jebkurā laikā, tā palīdz pārskatīt vērtības un saprast, kas mums ir patiešām svarīgs. «Būtībā Filumena - izbijusi prostitūta - ir varone. Savu bērnu dēļ viņa ir darījusi visu. Tieši šī mistiskā saikne ar saviem bērniem ir lugas galvenais motīvs.» Tieši to, ņemot talkā lielisko kostīmu mākslinieku un scenogrāfu Santi Miņjeko, Paolo Landi centīsies parādīt. Starp citu, viņam pašam Tā precas itālieši ir viena no mīļākajām filmām, un režisors smaidot atklāj, ka jaunībā pat bijis iemīlējies Sofijā Lorēnā, kura filmā spēlēja Filumenas lomu.
Vai latviešu aktieriem piemīt nepieciešamā emocionalitāte, lai viņi izspēlētu itāliskās kaislības? To dzirdot, režisors visai strikti atteic: «Atvainojiet, bet man nepatīk šis jautājums! Man nepatīk stereotipi - latvieši ir auksti, itālieši vienmēr kliedz… Jebkurā pasaules malā cilvēkiem ir vienas un tās pašas problēmas un ir nepieciešamas vienas un tās pašas lietas.» Paolo Landi neredz atšķirību starp latviešiem, karstasinīgajiem dienvidniekiem vai afrikāņiem. Pēc viņa domām, vienīgā atšķirība ir tajā, kā viņi pauž savas emocijas, un tas ir jāņem vērā. «Šo izrādi taisu latviešu, nevis, piemēram, amerikāņu skatītājiem. Aktieri paši atradīs īsto balansu. Mans pienākums ir palīdzēt viņiem atklāt patiesību sevī.»
Izrāde