Labklājības ministrija, pamatojoties uz Civillikumu, pieļauj gan adoptējamo personas koda, gan uzvārda maiņu, savukārt vārda maiņu - tikai ar nosacījumu, ka bērna līdzšinējais vārds neatbilst adoptētāja tautībai vai ir grūti izrunājams. Realitātē gan vārdi netiekot pielāgoti, bet gan kardināli mainīti. Vienīgā saistība ar savām saknēm bērnam paliek ailīte «dzimšanas vieta», jo to labot aizliegts.
Lēmumu par bērna identitātes maiņu, pamatojoties uz adoptētāju lūgumu, pieņem tiesa Latvijā. Tas notiek reizē ar adopcijas apstiprināšanas pieteikumu, lai jaunie vecāki pirms došanās atpakaļ uz savu mītnes valsti var izņemt bērna mainīto dzimšanas apliecību. Tiesai arī ļauts nodrošināt, lai adoptējamā bērna īstie vecāki, kam atņemtas aprūpes tiesības, neuzzinātu adoptētāju identitāti.
«Šobrīd tas regulējums ir tāds, kāds ir. Ir valstis, kurās adoptētāju uzvārdu pievieno, bet Latvijā to ļauj mainīt acīmredzot tā apsvēruma dēļ, ka adoptētāji nevēlas, lai apkārtējie uzzinātu, ka šis bērns ir adoptēts. Bet mainīt vārdu tikai atsevišķos gadījumos, taču principā ne,» norāda Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniece Laila Rieksta-Riekstiņa. Jautāta, kāpēc realitātē lielākoties tiek mainīti arī vārdi, viņa atbild, ka tiesneši to izlemjot «katrā konkrētā gadījumā pēc saviem ieskatiem».
Ņemot vērā, ka daļa adoptēto bērnu nav sasnieguši lemtspējīgu vecumu, viņi nevar paust savu viedokli par identitātes maiņu, taču vai tādējādi netiek pārkāpts Bērnu tiesību aizsardzības likums? «Tas ir diskutējams jautājums. Ir būtiski, lai bērns zina, ka viņš ir adoptēts, un zina vārdu un uzvārdu, kas viņam bijis pirms adopcijas,» saka VBTAI priekšniece. To, vai kāds Latvijā pēc tam pārbauda, vai bērns šo informāciju zina, viņa nekomentē.
Adoptētājiem bērna identitātes maiņas pakalpojumu Latvijā sniedz bez maksas - par to nav jāmaksā pat valstī noteiktā nodeva, informē Tieslietu ministrijā (TM). Iestādes Dzimtsarakstu departamentā atzīst, ka par adoptējamo bērnu identitātes maiņas jautājumu bijušas diskusijas ģimenes tiesību darba grupā. 2012. gadā TM ierosināja sašaurināt Civillikuma regulējumu par adoptētā vārda maiņas nosacījumiem, taču Saeima grozījumus neatbalstīja.
«Ikviens adoptētais latvietis, sasniedzot pilngadību, var vērsties savas dzimšanas vietas dzimtsarakstu nodaļā un pajautāt par visiem saviem īstajiem radiniekiem - dzimtsarakstu aktos šie ieraksti paliek. Jebkurā mirklī, ja bērnam būs tāda interese, viņš var pieprasīt arī informāciju par saviem īstajiem vecākiem,» skaidro zvērināta advokāte Elita Perta, kura vairākus gadus palīdz itāļu ģimenēm Latvijā adoptēt bērnus.
Savukārt pirms dažiem gadiem likvidētā Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra kādreizējais direktors Jānis Gulbis pauž bažas, ka no tiem bērniem, kuri adoptēti ļoti agrā vecumā, jaunās ģimenes šo faktu mēdz slēpt. «Ja bērns pieaugušā vecumā pēkšņi uzzina, ka patiesā identitāte un izcelsme atšķiras no zināmās, viņu uz mūžu var skart deprivācija - cilvēks vairs neatšķirs labo no ļaunā un nespēs nevienam uzticēties.»