11. Saeimas vēlēšanas, kas šoreiz valdības krēslos var iesēdināt arī apvienības Saskaņas centrs (SC) deleģētus ministrus, liek domāt par iespējamām pārmaiņām Latvijas ekonomiskajā politikā, kuras vadmotīvi jau ilgāku laiku bijuši eiro ieviešana un iespējami izdevīgāka valsts parāda pārfinansēšana.
Viena no būtiskākajām pasaules ekonomistu diskusijām, kas veido un veidos politiķu darba kārtību tuvākajā nākotnē, ir par valsts lomu un ietekmi ekonomikā. Tirgus pašregulācija ar iespējami zemu valsts iejaukšanos ekonomikā (arī visaptverošu privatizāciju), kā to kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem māca t. s. neoliberāļu jeb Čikāgas Ekonomistu skola, pēdējo finanšu un ekonomikas krīžu kontekstā vairs nav aksiomātiska pieeja. Oponējot liberāļiem, daudzi mēdz atsaukties uz britu ekonomista Džona Meinarda Keinsa idejām, kur valstij atvēlēta būtiska loma, piemēram, rūpējoties par apjomīgām investīcijām infrastruktūrā, lai veicinātu privāto uzņēmēju aktivitāti. Tas, protams, maksā, un parasti no valsts maka.
Valsts lomai jāpieaug
«Mēs neko negrasāmies sagraut,» Dienai uzsver viens no SC līderiem Jānis Urbanovičs. Ekonomikas programmu partija vēl raksta, tās iekšienē par dažiem jautājumiem turpinoties strīdi. J. Urbanovičs neizslēdz, ka programma būs gatava tikai pēc vēlēšanām, jo «sabiedrība šobrīd nav gatava nopietnai diskusijai, pašlaik strādā PR klišejas». Būtiskākās pretrunas ar potenciālajiem SC partneriem (Vienotība, ZRP) varētu būt par lata kursu, eiro ieviešanas termiņa atlikšanu un izmaiņām starptautisko aizņēmumu atmaksas grafikā. J. Urbanovičs atzīst, ka kontrolēta valūtas kursa devalvācija 15% robežās un valsts lomas palielināšana ekonomikā ir atbalstāmas iniciatīvas, taču, jautāts par to, kā šīs idejas saskaņot ar Vienotības postulēto eiro un taupības politiku, viņš norāda: «Ar ultimātiem nekad neesam uzstājušies. Ja būs labāks plāns, mēs to uzklausīsim, bet es šobrīd neredzu citu ceļu.»
J. Urbanoviča teiktais saskan ar ekonomista Armanda Strazda (viens no SC ekonomiskās programmas veidotājiem, RTU pasniedzējs) Dienai teikto, ka «valsts lomai ekonomikā jāpieaug, vairs nedrīkst turpināties tāds ekonomikas fundamentālisms, kāds tas ir bijis». Viņš ir pret pievienošanos eirozonai (tā esot piemērota tikai stiprai valstij) un pieļauj lata kursa atbrīvošanu kontrolēta koridora ietvaros.
Par būtiskāko Latvijas problēmu patlaban A. Strazds uzskata privātpersonu parādu milzīgo nastu, kas neļauj ekonomikai attīstīties. «Tagad valstij jāsaka savs vārds,» teic A. Strazds un ierosina konsolidēt nevis valsts ekonomiku, bet gan parādus, daļu no tiem norakstot. «Ja banka izsniedz kredītu, par kredīta ņēmēja maksātspējas prognozi ir jādomā bankai. Parāda norakstīšana jāveic līdz maksātspējas līmenim.» Vienlaikus valsts piedāvātu izpirkt kredītu ņēmēju mājokļus par pašreiz tirgū aktuālajām tirgus cenām.
Arī ekonomists Jānis Ošlejs domā, ka Latvijā ir privāto kredītu krīze, «tāpēc bija nepieciešama lata devalvācija un parādu konvertācija no eiro latos, lai cilvēkiem samazinātu parādu slogu un tie varētu sākt investēt ekonomikā».
SC ekonomiskajā politikā esot iecerētas arī nozīmīgas pārmaiņas nodokļu jomā, piemērojot progresivitātes principu visu ienākumu kopumam: darbaspēkam, kapitālam un zemei, kas kopējo nodokļu slogu samazinātu aptuveni 90% cilvēku, norāda A. Strazds.
Jāturpina taupīt
Taupība un stingrs kurss uz eiro ieviešanu 2014. gadā ir premjera Valda Dombrovska (Vienotība) ekonomiskās politikas pīlāri. Finanšu ministrs Andris Vilks (Vienotība)SC programmā ietverto ideju atlikt aizdevuma atmaksas termiņu starptautiskajiem aizdevējiem vērtē kā nekonstruktīvu un populistisku. A. Vilks norāda: ja nāktos diskutēt par iespējamiem kompromisiem, veidojot koalīciju, tad katrā atsevišķā gadījumā būtu jāvērtē attiecīgā priekšlikuma ietekme uz valsts ekonomiku un konkurētspēju. Uz stingru un piesardzīgu budžeta veidošanu Latvijas politiķus aicina arī baņķieri, norādot uz Latvijas atkarību no ārējiem tirgiem.
«Pēdējo krīzes gadu pieredze liecina: ekonomikai atgūties nepalīdz ne lielāki budžeta tēriņi, ne vairāk lētas naudas no centrālajām bankām. Ekonomikas uzrāviens labākajā gadījumā ir pavisam īss, tajā skaitā tiek ģenerēta inflācija,» norāda Latvijas Bankas ekonomists Uldis Rutkaste. Latvijai pašlaik «mainīt kursu» būtu bīstami, jo tiklīdz tirgi redz, ka mazas valstis tēriņos «mēģina celt to, ko nespēj nest, to durvis aizcērtas», uzsver U. Rutkaste. Latvijas gadījumā tas var draudēt ar augstākiem procentu maksājumiem par apjomīgajiem aizņēmumiem, kuru atmaksa jāsāk jau nākamgad.
Swedbank galvenais ekonomists Latvijā Mārtiņš Kazāks teic, ka Latvijas lielākais izaugsmes potenciāls ir eksports un valsts ir ļoti jūtīga gan pret svārstībām eksporta pieprasījumā, gan arī pret svārstībām finanšu tirgos. «Ja Latviju uzskata par riskantu, tad krīzes periodā to vienkārši izslēdz no finanšu tirgiem, kas nozīmē tikai vienu - strauji samazināt patēriņu un ienirt jaunā recesijā,» norāda M. Kazāks.
Arī LU pasniedzēja profesore Baiba Šavriņa uzskata, ka taupības pasākumi Latvijā ir jāturpina, taču vienlaikus ir jāatrod iespēja veidot infrastruktūras objektus, kas nodrošina attīstību privātajam sektoram.
Politiku sajaukums
Atsaucoties uz Pasaules Bankas pētījumu par 13 valstīm, kuras spējušas nodrošināt ekonomikas izaugsmi vismaz 7% gadā 20 gadu pēc kārtas, J. Ošlejs uzsver, ka visas šīs valstis vieno apjomīgas valsts investīcijas, tas, ka šīs valstis nav «brīvā tirgus fanātiķi», tās aktīvi attīstījušas rūpniecību un ir bijušas gana elastīgas, lai pragmatiski pielāgotos pārmaiņām pasaulē (avots: lekcija Strauji augoša Latvija, satori.lv). «Panākt izaugsmi ar samazinātām valsts investīcijām nav iespējams,» norāda J. Ošlejs. Investīciju apjoms, rēķinot kopā valsts un privātās investīcijas, kas jāiegulda ekonomikā, ir aptuveni 25% no iekšzemes kopprodukta ik gadu. Rūpniecības un eksporta izaugsmes priekšnosacījums - zems nacionālās valūtas reālais kurss. Bieži pretrunā ar ekonomikas izaugsmi ir arī mākslīgi zems budžeta deficīts.
Tam nepiekrīt M. Kazāks un uzsver, ka «izaugt no krīzes ar lielākiem tēriņiem var mēģināt tikai lielas ekonomikas, kuras pašas var drukāt naudu un kuru nauda ir rezerves valūta visai pasaulei».
«Atsevišķi keinsisma elementi ir izmantojami, bet atgriezties pie keinsiskās regulēšanas mūsdienu apstākļos nav iespējams. Dzīvojam globālas ekonomikas apstākļos ar milzīgu atkarību no ārējiem apstākļiem. Un sociālā situācija ir daudz savādāka, ar daudz lielāku pensiju īpatsvaru, ko nevar uzskatīt par produktīvu patēriņu,» saka B. Šavriņa.
Neviena no pasaulē plašāk pazīstamajām ekonomikas skolām nav pareiza jebkurā brīdī, uzsver J. Ošlejs. Kad ir krīze, izmantojams keinsisms un ir vairāk jātērē, bet labākos laikos jālūkojas pēc lielākas brīvības, rūpējoties arī par to, lai ekonomikā nerodas burbuļi, bet vienlaikus ir spēcīgs banku sektors.