Nevajag ar fantāzijām novērst tautas uzmanību no vitāli svarīgām problēmām. Mums steidzami nepieciešamas reālas reformas valsts pārvaldē, pašvaldībās, medicīnā, zinātnē, izglītībā, enerģētikā un citās jomās, pretējā gadījumā turpināsies šī pati smagā un nabadzīgā dzīve. Reformu nolūkam jābūt ar iespējami mazākiem izdevumiem sasniegt labāko rezultātu.
Naivi būtu cerēt, ka visi ar sajūsmu un entuziasmu uzņems reformas. Kā vienmēr, tām būs milzīga pretestība. Piemēri tālu nav jāmeklē. Jāatceras kaut vai tas, kāds troksnis izcēlās, kad vienotā līnijā pret izglītības un zinātnes ministru reformatoru nostājās iepriekš savā starpā ja ne naidīgi, tad noteikti arī ne vienoti dažādu akadēmiju, universitāšu, koledžu rektori. Turklāt vērsās pret ministru agresīvi, uzstājīgi un neatlaidīgi. Premjers solīja tikt skaidrībā ar ministru. Bet kas gan jāskaidro? Nav noslēpums, ka izglītība pie mums pamatā papīra, t. i., diploma, dabūšanai, nevis zināšanu dēļ.
Tomēr izglītības reforma ir nepieciešama, pretinieku spiedienam nevar pakļauties. Mūsu valsts vērtība ir speciālisti - cilvēki ar ļoti labu profesionālo izglītību, nevis mācību iestāžu komercmērķi.
Līdzīga situācija ir ar medicīnu un dzīvības apdrošināšanu, bet tiesu reformas nepieciešamība ir pat neatliekami nobriedusi. Kas uzņemsies veikt šīs reformas? Vai tiešām spriešana vilksies līdz nākamajām vēlēšanām? Dzīvojam no vienām vēlēšanām līdz nākamajām un neko nedarām. Starplaikos izstrādājam dažādus likumus, dažus muļķīgus vai pat kaitīgus. Rodas iespaids, ja arī ko darām, tad laiski, bez enerģijas. Tauta klusē, it kā nekas neinteresētu: atņēma pensijām uzkrāto sociālo fondu un nosauca par liekēžiem - klusēja. Viss ierēdņu rokās - dara, kā grib, un jāatskaitās nav. Pārdeva valsts obligācijas ar procentu likmi augstāku par saņemtā kredīta un, pretēji veselajam saprātam, saka, tas ir labi. Kam labi? Tautai būs jāmaksā vēl vairāk.
Pretēji valdības darbībai, tieši par spīti, pamazām augs iekšzemes kopprodukts. Bet tas nenovedīs pie kardinālām izmaiņām.
Nav grūti uzminēt, ka 2013. gadā būs liela noņemšanās ap pāreju uz eiro. Kā vienmēr tādos gadījumos, aktivizēsies eiro jautājumā mazāk zinošie cilvēki, kurus vairāk interesēs vienīgi pašu versija. Nekas, ja tai nav nekā kopīga ar patieso realitāti. Atcerēsimies kaut vai eiro krišanas pareģotājus. Un kā patiesībā notika? 2012. gada beigās kritās ASV dolārs. Ja runājam nopietni, tad valūtu kursi ir spēle, kas neatspoguļo īstenību. Daudzu Rietumeiropas valstu sliktais ekonomiskais stāvoklis nav attiecināms uz pašu valūtu eiro. Bet tas ir cits stāsts. Latvijai, bez šaubām, ir izdevīga pāreja uz eiro. Tādā veidā mums beidzot būs iespēja tikt vaļā no paaugstinātā lata.
Šogad Latvijai redzu tikai vienu ceļu - reformu ceļu.
Ekonomikas doktors, profesors, a/s Dzintars valdes priekšsēdētājs