Problemātiku iezīmējāt diezgan korekti, jo bezdarba samazināšanās pati par sevi daudz nenozīmē, ir jāskatās dziļāk, kas tad tur ir noticis. Tomēr ir vērojams arī ekonomiskās aktivitātes un nodarbinātības pieaugums. Lai gan tas ir gauss un novēlots.
Vai Latvijā analizē, kas šīs jaunās darbavietas ir - vai tas nav atkal kaut kas burbuļveidīgs?
Tas tiek mērīts nozarēs, un pieaugums ir tajās, kas pirmās atsāka izaugsmi, - galvenokārt apstrādes rūpniecība, pēdējā laikā nedaudz arī tirdzniecība un transports.
Un kas ir eksporta izaugsmes pamatā? Jo viens stāsts ir, ja esam sākuši ražot kaut ko tik ģeniālu, ka visiem to vajag, bet jau cits, ja esam nodzinuši pašizmaksu.
Eksportu īstermiņā nosaka ārējais pieprasījums un kā attīstās relatīvās cenas - cik mēs esam lēti vai dārgi pret citu valstu ražotājiem. Pagājušajā gadā un pašlaik eksporta pieaugumu nosaka abi šie faktori. Globālā vide sāk uzlaboties, kaimiņvalstu ekonomika sāk augt. Igaunijā pērn pēdējā ceturksnī izaugsme bija virs 6%, kas nenoliedzami ietekmē Latvijas eksportu, jo Igaunija ir būtisks mūsu tirdzniecības partneris.
Latvijas ražotāju cenu piedāvājums pasliktinājās straujās izaugsmes laikā, kad algas auga ātrāk par produktivitāti. Tagad aug arī ražīgums, samazinot atšķirību starp algām un produktivitāti. Attiecīgi mūsu ražotāji sāk izkonkurēt citus.
Pašizmaksas faktors gan ir ļoti nestabils - atliek «uzraut» kaut kādus tarifus, piemēram, elektrībai, un konkurētspējas vairs nav. Cik tas ir sabalansēti?
Konkurētspēja ir diezgan plašs jēdziens. Ja skatāmies ilgtermiņā, tad ir jārunā nevis par cenu, bet preču konkurētspēju, un, ja paskatāmies tieši uz Latvijas preču konkurētspēju, tad skats nemaz nav tik rožains.
Kur banka redz galvenos riskus preču konkurētspējai?
Risks ir tajā, ka Latvija pamatā specializējas tehnoloģiski un kvalitatīvi ne īpaši sarežģītu preču ražošanā. Tas balstās uz salīdzinoši zemām darbaspēka izmaksām un ārējos tirgos konkurē ar valstīm, kas arī balstās uz lētu darbaspēku. Tas faktiski rada tādu kā izaugsmes slazdu, jo, konkurējot ar citiem ar šādu nosacījumu, tas nozīmē, ka augstāku atalgojumu nevarēsim atļauties.
Esam arī aplēsuši, cik lielus ienākumus pašlaik ražoto preču eksports valstij spētu dot, un rādītājs ir stipri viduvējs - atpaliekam no visām jaunajām ES dalībvalstīm, izņemot Bulgāriju un Rumāniju. Tāpēc ir jāmaina ražošanas struktūra un attiecīgi - ražošanas faktori.
Kas ir ražošanas faktori?
Viens ir darbaspēks - tā zināšanas un spējas, kas nosaka, ko tas vispār spēj darīt. Cits ir zinātniskais potenciāls, tehnoloģijas, ko izmantojam. Vēl arī institucionālā vide un infrastruktūras pieejamība. Vēl interesants faktors, ar ko esmu saskāries, runājot ar uzņēmējiem, ir maza, inovatīva uzņēmuma grūtības savu inovatīvo ideju patentēt. Tas ir gan dārgi, un vajadzīgas specifiskas juridiskās zināšanas, kādas Latvijā ir uz vienas rokas pirkstiem skaitāmiem juristiem. Arī cena ir attiecīga. Tāpēc ir gadījumi, ka progresīvs mazais uzņēmums ar nepatentētu ideju piedalās izstādē, viņa ideja tiek nozagta, patentēta, bet viņš pats - iesūdzēts tiesā, ka ražo paša izgudroto produktu.
Ja mēģinām šo sabalansēt ar oficiālo politisko optimismu, tad kāds ir jūsu pašreizējās situācijas vērtējums? Bet, lūdzu, bez literārajiem paņēmieniem par gaismu tuneļa galā un zaļajiem asniem. Eksaktāku skatījumu - kur mēs pašlaik esam.
Zaļie asni sāk parādīties, bet tiem nav potenciāla izaugt par kaut ko tiešām lielu un raženu. Arī tāpēc, ka dienvidos varbūt tas pats audziņš, kas šeit ir ar maziem ziediņiem, būtu liels koks. Tēlaini sakot, mums ir tas ziemeļu variants. Īstermiņā izredzes ir labas - esam atguvuši izmaksu konkurētspēju. Bet, ja nebūs adekvātas politiskās reakcijas, ilgtermiņā mums ir ļoti maza varbūtība izrauties no pašreizējiem zemajiem ienākumiem.
Bez jau pieminēto faktoru maiņas, ko attiecībā uz politisko eliti nozīmē «adekvāta politiskā reakcija»?
Pilnīgi noteikti jāsāk ir ar izglītības sistēmu, īpaši ar profesionāli tehnisko izglītību, kas jāattīsta par normālu koledžu sistēmu, kurā cilvēkiem tiek iemācītas darba prasmes vidējas tehnoloģiskās intensitātes ražošanai. Tur mēs būtu spējīgi uz diezgan spēcīgu ekonomisko izrāvienu. Paralēli jāsāk domāt par zinātnes - par jaunu tehnoloģiju - attīstību. Bet tas nenozīmē, ka uzreiz jānodarbojas ar raķešu zinātni. Jāsāk ar zinīgu darbinieku apmācību, kas spēj strādāt ne vairs darbaspēka intensīvās, bet zināšanu un tehnoloģiju intensīvās nozarēs.
Kur tad ir mūsu zinātnes vājās vietas?
Pēc kvantitatīvajiem parametriem esam līderos - daudz studentu, daudz augstskolu, bet kvalitatīvajos rādītājos, piemēram, publikācijas starptautiski atzītos zinātnes žurnālos, esam ļoti zemu. Tas raksturīgs arī vidējās izglītības un veselības aizsardzības sistēmām - liela infrastruktūra ar neadekvātu atdevi. Latvijai būtu jāiet resursu koncentrēšanas virzienā.
Intervēja Māris Zanders