Nezina, ko darīt tālāk
Asu pagriezienu kūdras nozares tālākajā attīstībā iezīmēja tieši deviņdesmito gadu sākums. Padomju gados lielo kūdras ieguves uzņēmumu galvenais gala produkts bija kurināmā vai pakaišu kūdra. Laiki mainījās, par prioritāro kurināmo kļuva naftas produkti un dabasgāze, bet kūdru vairs nevienam nevajadzēja. Savukārt attīstoties kokapstrādei, sākotnēji pat absolūti bez maksas kļuva pieejamas skaidas, kas kūdru pakaišos aizvietoja lopkopībā. Ražošanas apjomi kritās, rūpnīcas bija jāslēdz, purvu un infrastruktūras uzturēšana kļuva nepanesama, un tobrīd vietējiem uzņēmējiem tā īsti arī nebija skaidrības, ko tad ar šo resursu darīt tālāk, jo taciņa substrāta ražošanā, kas šodien ir galvenais kūdrinieku produkts, vēl nebija iemīta. Un nebija jau arī naudas ražotņu attīstībai un novecojušās tehnikas un iekārtu modernizēšanai. Latvijas Kūdras ražotāju asociācijas valdes loceklis Gunārs Cankalis arī atceras, ka kūdriniekam dabūt aizdevumu bija faktiski neiespējami, jo arī bankās īsti nesaprata, ko ar Latvijas kūdru darīt.
«Ārzemnieki tobrīd vēl tā nemaz pie mums neskrēja un uzņēmumus nepirka. Viņu interese par kūdru kā resursu un iespējamajām investīcijām Latvijā parādījās, kad mēs strauji uzņēmām kursu uz Eiropas Savienību un iestājāmies tajā,» stāsta viena no lielākajiem kūdras pārstrādes uzņēmumiem Laflora valdes priekšsēdētājs un līdzīpašnieks Uldis Ameriks, piebilstot, ka vecās ražotnes gan ārzemju investorus neinteresēja, viņi būvēja jaunas rūpnīcas, interesi izrādot par kūdru kā izejvielu substrāta ražošanai.
Palīdz ārzemnieku nauda
«Jebkurš investors, kas šeit ienāk, grib simtprocentīgi savu daļu. Bet, ja par to vienoties neizdodas, veido kopuzņēmumus resursu ieguvei, bet rūpnīcas būvē pilnībā savas,» ārzemju kompāniju darbības principus Latvijā skaidro U. Ameriks, kurš vada vienīgo lielo kūdras uzņēmumu ar dominējošo latviešu kapitālu. Pamatā Latvijas purvos saimnieko dāņi, vācieši, nīderlandieši, beļģi, somi.
Lafloras gadījumā latviešu puses nostāja esot bijusi konsekventa - gan ieguvē, gan pārstrādē daļas pieder atbilstoši ieguldījumam, taču U. Ameriks atzīst, ka bez vāciešu naudas uzņēmums noteikti nebūtu tāds, kāds tas ir šodien. «To es droši varu teikt gan par citiem uzņēmumiem ar ārzemju kapitālu, gan par nozari kopumā,» piebilst Lafloras valdes priekšsēdētājs: «Tās ir tehnoloģijas, informācijas piekļuve, realizācijas tirgus. Caur viņiem tu zini, ko darīt un kur likt produkciju, jo Latvijas tirgus ir pārāk mazs. Ja tu esi viens pats, tas ir ļoti grūti, praktiski neiespējami.»
Norādot uz ārzemnieku saimniekošanu Latvijas purvos, Uldis Ameriks saka: «Vienalga, kāds investors - vietējais vai ārzemju, svarīgākā ir nodarbinātība un nodokļu maksāšana.» Arī Gunārs Cankalis ir vienisprātis, atgādinot, ka kūdras ieguve un pārstrāde atrodas lauku reģionos un ir vienīgais, kas dažviet pie dzīvības uztur visu tuvējo ciemu vai pagastu, kā arī ir vienīgais iztikas avots vietējiem. «Domāju, ka Līvbērzes pagasts ir ļoti priecīgs, ka gadā samaksājam miljonu darbaspēka nodokļos, no kuriem daļa ieplūst arī pašvaldības kasē,» saka Uldis Ameriks, piebilstot, ka daudzi ar nepacietību gaidot katras jaunas darba sezonas sākumu un purvā strādā ģimenēm. Laflora gadā vidēji nodarbina 256 strādniekus, un vidējā alga ir vairāk nekā 600 latu mēnesī. G. Cankalis piebilst, ka kopumā nozarē nodarbināti vidēji 2000-3000 strādājošo, bet vasaras sezonā pat krietni vairāk.
Pašmāju veikalos nav
Latvijā šobrīd ir 44 kūdras pārstrādes uzņēmumi, bet kā par nopietniem tirgus spēlētājiem varētu runāt par 13-14, kas saražo 85% no visa iegūtā apjoma. Lai gan arī mazie uzņēmumi, kuri tikai iegūst kūdru un paši nepārstrādā, gandrīz katrs saistīts ar kādu no lielajiem. Līdz ar to arī mazajos uzņēmumos iegūtā kūdra lielākoties tiek eksportēta.
«Kaut ko jau arī šodien vēl izmanto pakaišiem un kaut ko kā kurināmo, bet uz Latvijas kopējā fona šie apjomi ir niecīgi. Tāpat kā tā daļa, ko realizējam vietējā tirgū. Mūsu galvenie klienti ir augļu, dārzeņu un puķu lielaudzētāji Eiropā un citviet pasaulē, kas izslimojuši kaiti dārzeņus siltumnīcās audzēt akmensvatē. Ir valstis, kur rūpnieciskajā ražošanā to pat aizliegts izmantot,» stāsta Gunārs Cankalis, ar nožēlu piebilstot, ka Latvijā diemžēl lielražotāji joprojām izmanto akmensvati, kūdrā dārzeņus audzējot vienīgi nelielajās saimniecībās.
Vienīgais lielais Latvijas kūdras ražotājs, kam izdevies iespraukties lieltirgotāju ķēdes veikalos, ir jau pieminētā Laflora. «Tiklīdz mēs sākām ražot substrātu eksportam, mana nostāja bija, ka mēs strādājam arī vietējam tirgum. Tāpēc, ka Kaigu purva kūdra allaž bijusi zināma vietējiem dārzkopjiem un puķu audzētājiem, un arī šodien uz Lafloras kūdras maisiem minēts Kaigu purva vārds. Substrātam, ko realizējam Latvijā, kopā ar vietējiem zinātniekiem pat esam izstrādājuši īpašu recepti, atbilstošu vietējiem apstākļiem un prasībām,» stāsta Lafloras vadītājs. Runājot par vietējo tirgus daļu, U. Ameriks norāda, ka tie ir 10% no 8,5 miljonu lielā apgrozījuma pērnajā gadā. Runājot par vietu Latvijas tirgū, profesionālajā dārzkopībā Laflora nosedz aptuveni 80% segmenta, bet lielveikalos mazumtirdzniecībā tā ir aptuveni desmitā daļa.
Jautāts, kāpēc mūsu ražotāju ar savu produkciju nav vietējos veikalos un vai nav tā, ka mūsu pašu kūdra, izgājusi garo eksporta ceļu, vēlāk pie mums atgriežas ar citu preču zīmi kā citas valsts ražojums, G. Cankalis norāda uz to, ka vietējie ražotāji lielākoties strādā pēc pasūtījuma, gatavojot substrātu pēc pasūtītāju receptēm konkrētam ārvalstu tirgum. Un diez vai šie pasūtītāji pēc tam to pašu kūdru ieved Latvijā pārdošanai veikalos. Savukārt vietējie, kuri, lai kā arī gribētu, lielveikalos netiek tikai tāpēc, ka to īpašnieki izvēlas savus piegādātājus. Piemēram, K-Rauta veikalos lielākoties nopērkama igauņu kūdra, ir arī poļu, lietuviešu un nīderlandiešu ražojums.