Bēthovena mūzikas programma Žerāra Korstena vadībā ar trio Dali līdzdalību atstājusi priekšstatu par vienu no iespaidu ziņā pretrunīgākajiem koncertiem LNSO repertuārā, pārliecinot vairāk ar saspēles kvalitātēm nekā emocionālo piepildījumu. Koncertā vijolei, čellam un klavierēm gan trio, gan orķestris skanēja droši un saliedēti, tomēr pietrūka lielākas izjūtu intensitātes un aktivitātes. Vinetas Sareikas un Kristiāna Pjēra Lamarkas vijoles un čella tembrs saistīja vienīgi liriskajās epizodēs, un šoreiz visvairāk valdzināja pianistes Amandīnes Savarī priekšnesums. Heroiskās simfonijas lasījuma pārliecinošajā dramaturģijas arhitektonikā mūzikas emocionālais saturs likās nedaudz par trūcīgu. Pēc visa spriežot, orķestrim pietrūka diriģenta dota virsuzdevuma, kas paskaidrotu, par ko tieši šī simfonija vēstī - Napoleona neizmērojamo godkāri, komponista personisko pārdzīvojumu dramatismu vai vārdā nenosaukta varoņa titānisko gribasspēku. Domāju, ka A.Nelsons, K.M.Šišons vai A.Veismanis ar Bēthovena 3.simfonijas interpretāciju tiktu galā veiksmīgāk.
Vērtējums: 0 no 1
V.Sareikas talanta cienītājiem nevajadzētu sūkstīties, ka senāk ieplānotā Vijoļkoncerta vietā viņa nākusi ar starptautiski atzīto trio Dali, lai Bēthovena Trīskāršajam koncertam liktu iemirdzēties pārsteidzošās niansēs, apliecinot trijotnes un katra mūziķa pašvērtību (arī Haidna piedevā), gan Bēthovena partitūrā. Virtuozitātes kalnā kāpjot, čellists šur tur intonatīvi balansēja, tomēr mākslas augstienē uznestajās vērtībās (te paldies arī diriģentam un orķestrim) ietilpa viss kārotais. Visupirms svaigais gaiss, kurā brīvi elpoja pat pompozā, Vīnes sadzīves vizuļiem spožā fināla polonēze. Simfonijas Eroica piezemētākā lasījuma dēļ (tuvāk klasiskajam batāliju stilam, nedz romantisma ideālismam) «varoni gaidošie» palika bešā, bez tā upurējuma, kas Napoleona laika opusa sēru maršā tiecas ieplūdināt vai visu cilvēces cīņu asins un asaru straumes. Diriģenta elektrizētā darbība veidoja izstrādātu dinamikas paleti, tomēr Bēthovenam raksturīgajai «liekvārdībai» nepārtopot emocionālā jaunatklāsmē. Šķiet, Ž.Korstens ir spēcīgs spēlētājs līgā, kuru nesen diriģents J.Simonovs raksturoja kā «rīta» diriģentus, bet arī šādi, nenesot gardākos augļus, uzpotēta laba un derīga pieredze.
Vērtējums: 4 no 5
Klavieru trio Dali pārsteidza ar apbrīnojamu spēles azartu un radošu brīvību, savienotu ar izcilu muzikalitāti, izsmalcinātību, rūpību un apburošu artistisku vieglumu. Viņu Bēthovenā nebija nekā skarbi robusta vai smagnēja. Tā bija tāda saspēle, kas kā prasmīga juveliermākslinieka rokās lika citā gaismā ieraudzīt Bēthovena Trīskāršā koncerta partitūras dimantus. Tie nenobālēja pat tad, kad uz brīdi manāmi sašķobījās trio un orķestra kopspēles ritms. Visi trīs - vijolniece V.Sareika, pianiste A.Savarī ar savu brīnumjauko toni un čellists K.P.Lamarka - bija uz viena viļņa gan šajā mūzikā, gan piedevās nospēlētajā daļā no Haidna Čigānu trio, ko pilnā apjomā dzirdēsim februārī, kad trio Dali te atgriezīsies ar kamermūzikas programmu. Saspēles izsmalcinātība un liriskais muzikālās sarunas mērogs, kas bija vietā Trīskāršajā koncertā, bija «pielipis» arī Žerāra Korstena izstrādātajam, drīzāk liroepiskajam Heroiskās simfonijas lasījumam: perfekta un nebūt ne sausa intonācijas un saspēles gramatika, taču upurējot konfliktu sadures spēku un bēthovenisko vērienu.