Ļoti laba izvēle gan sezonas noslēgumam, gan visā pasaulē atzīmējamajam Haidna gadam, gan mūziķu tuvākai un tālākai sadraudzībai. Katrs no solistiem ansambliskā saderībā šajās raksturlomās dalību attaisnoja atbilstoši savas meistarības rangam un, tā sacīt, arī savas dzīves «gadalaikam». Diriģents, šķiet, izgaršoja krāsainākās un muzikāli kuplākās epizodes, itin kā Laika vecis - nesteidzinādams notikumus, simpātiskā ziemeļnieciskā nosvērtībā. Tomēr 2.daļas lēnīgajai vasaras tveicei aizvien pieaugot, starpbrīdis nāca īstajā brīdī. Partitūras rurālie plašumi spēj pārbaudīt izturību, tādēļ nespēju pārmest tiem, kuri aprobežojās ar jau iegūto pieredzi un atstāja Ģildi šīs «mūžīgās vasaras» noskaņā, netiekot pie rudens un ziemas muzikālajiem labumiem, to skaitā azartiskiem koriem jaunā vīna baudīšanas un ratiņvērpšanas godam: ne vienam vien, mājup ejot, bija pielipis tieši kājminamais knurre, schnurre ritms! Cik gan jauka tāda Dieva svētīta lauku dzīve! - libretists barons fon Svītens, kurš savulaik esot bijis tikpat nozīmīga persona kā mūsdienās kultūras ministrs, līdz ar Haidna mīlīgajām melodijām aicina «atgriezties»! Kādēļ gan ne, ja tikai tur priekšā būtu Latvijas Radio koris un Sinfonietta Rīga.
Vērtējums: 4 no 5
Daba, mīlestība un Dievs ir mūžīgās vērtības, kuras Haidns apdzied savā oratorijā Gadalaiki. Pārnestā nozīmē, manuprāt, tie ir arī cilvēka dzīves laiki. Dažu lappušu patētiskais tonis un arī koncerta garums (trīs stundas) mūsdienu klausītāju drusku nogurdina. Tomēr tas liek darboties prātam, dvēselei, iztēlei. Viss ir tik dabisks un patiess, ka varam iedomāties, kā varēja justies klausītājs pirms divsimt gadiem, kad cilvēkiem bija vairāk laika mākslas baudīšanai. Es to nosauktu par nozīmīgu koncertu arī tāpēc, ka šī skaņdarba dzīvs atskaņojums ir retums. Vispār Sinfonietta Rīga repertuārs nav šablonisks un nodrāzts. Tas ir ļoti svaigs gan klasikas, gan mūsdienu mūzikā.
Diriģents Tenu Kaljuste, izceļot monumentalitāti un kosmisko ideju, arī bija ļoti uzmanīgs pret satura laicīgajiem priekiem, katras ikdienas baudu. Viņš ir burvis, var izvilkt no orķestra skaņu un psiholoģiskas gradācijas. Tas, kā orķestris atsaucas, liecina par tā izaugsmi un iekšēju mobilitāti, augstu profesionālismu. Visi solisti bija izteiksmīgi, īpaši Markuss Bručers - spožs tenors, īsts meistars, ļoti smalks stilists. Tieši Radio koris pacēla atskaņojumu citiem koriem nesasniedzamos augstumos. Runājot par kora meistarību, nāk prātā tikai viens vārds: tā ir pati pilnība.
Vērtējums: 4 no 5
Kurš no mūzikā kaut nedaudz iesvaidītajiem gan nezina J.Haidna Gadalaiku pazīstamās melodijas? Tās ir tik vienkāršas un kompaktas, ka pat nevedina nojaust, cik milzīgs ir oratorijas mērogs. Trīs stundas garajā opusā, ko grūti uztvert kā veselumu, garlaikoties neļāva izpildītāji. Saistošā interpretācija Sinfonietta Rīga sezonas noslēgumā kompensēja cienījamā klasiķa neveikto īsināšanas darbu. Apbrīnojami, kā igauņu diriģents Tenu Kaljuste visu saturēja kopā - rātni taktējot ar kociņu, bet ar redzamu patiku atraisoties laucinieciskiem ražas vai vīna svētkiem, negaisa vai medību ilustrēšanai. Šajās gaitās orķestris bija uzticams sabiedrotais - precīzs un jūtīgs. Aizrautīgi un aizraut spējīgi interpretācijas mākslinieki bija visi trīs solisti. Atšķirībā no Latvijas Radio kora, kas pat ātrajās fūgās bija absolūti precīzs, solisti virtuozajās pasāžās grēkoja pret intonatīvo tīrību. Toties viņi (īpaši tenors un soprāns) bija neparasti izteiksmīgi. Rečitatīvus artikulēja tā, ka, pat nesaprotot vāciski un nelasot teksta tulkojumu, bija nepārprotami skaidrs, par ko viņi dzied, priecājas, skumst, bīstas, sapņo un sarunājas. Nav mazsvarīgi, ka visi solisti pārstāv vienu vokālo skolu. Tāpēc vienota bija arī interpretācijas stila izpratne.