Košā un ārkārtīgi daudzpusīgā Ļera Auerbaha, kas kļuvusi pārsteidzoši slavena gan kā pianiste, gan komponiste gan Eiropā, gan ASV, ir autore, šķiet, vienam no pēdējā laika iedarbīgākajiem un kvalitatīvākajiem garīgajiem lielformāta opusiem. Krievu rekviēms, kuru mūsu koris Latvija pirmoreiz dziedāja tā pirmatskaņojumā Brēmenē 2007.gadā, ir spēcīgs vairāku iemeslu dēļ. Darba vērienīgā ideja iedzīvināta adekvātā izteiksmes vēstījumā, kur nekaitina pašmērķība. Ļoti intensīva muzikālā, tematiskā un stilistiskā slodze ļauj sasniegt darba māksliniecisko ieceri. Proti, gan 12 dažādu paaudžu krievu dzejnieku teksti, gan ortodoksālās baznīcas liturģijas rindas, kā arī, protams, mūzikas faktūra, krāsas un harmonija satriecoši atklāj darba pamatideju - šis rekviēms nav tikai stāsts par represiju plosītās Krievzemes vēsturi, bet plašākā vispārinājumā, pateicoties lieliskajam atskaņotājsastāvam, atkailināti vēsta par jebkādas agresijas plosošajām sekām, kas skārušas gandrīz visu zemeslodi. Brīnišķs mūsu Latvijas, Igaunijas zēnu kora un orķestra sniegums. Neticami skaists un iederīgs Anneli Pēbo soprāns, bet suģestiju piešķir Ņikitas Storojeva bass.
,,,,,
Garīgās mūzikas festivāla formātam ideāli piemērots skaņdarbs, kas spēj klausītāju aizvadīt līdz eksistenciālām un vēsturiskām pārdomām, vismaz postsovjetiskajā telpā. Pati būdama dzejniece, Ļera Auerbaha smalki izveidojusi skaņdarba tekstuālo slāni, izmantojot krievu poēziju no XIX gadsimtā dzīvojušā Ļermontova līdz šodien rakstošajai Ratušinskai, un iespējams, ka Krievu rekviēma verbālā attīstība izteikta skaidrāk par muzikālo. Liela slodze gulstas uz izpildītājiem, īpaši solistiem, kuriem ne tikai jāizdzied, bet arī aktieriski jāizdzīvo poētiskie tēli un situācijas. Ar šo uzdevumu lieliski tika galā gan mecosoprāns Anneli Pēbo, gan bass Ņikita Storojevs, bet jo īpaši gribas izcelt zēnu soprānu Hariju Helduru Peldu, kurš bez acīmredzama sasprindzinājuma izturēja bērnam ārkārtīgi sarežģīto koncentrēšanos, kas nepieciešama šī skaņdarba izpildījumam. Uzrakstīt tādu vokālo partiju bērnam ir milzīgs risks no komponistes puses, taču šoreiz tas attaisnojās. Orķestris, abi kori un solisti muzikāli elpoja vienā ritmā, igauņu diriģentam Tenu Kaljustem kārtējo reizi parādot sava talanta un profesionālās varēšanas mērogu.
,,,,,
Spēcīga koncepcija, ko radījusi dziļi domājoša mākslas personība, kura ne tikai pati ir talantīga un dziļi patiesa mūziķe un literāte, bet apliecina sevi arī kā erudītu dzimtās dzejas vēstures un šodienas zinātāju. Satriecošs idejas mērogs un spēks - caur dažādu laikmetu dzeju kā laikmeta sirdsapziņas balsi antoloģiskā apkopojumā vēstīt par nežēlīgajām represijām pret savu tautu dažādos Krievzemes režīmos - teju pusotru stundu garajā ritējumā, ko caurvij pareizticīgo lūgšanas. Uzrunā arī laikmetu intonatīvā vārdnīca: strūdzinieku tautas dziesma Ei, uhņem! un skumjā romance. Atmosfērai noskaņo pareizticīgo katedrāļu zvani. Vēstījuma koncentrāciju brīžiem grūti izturēt, jo atelpas nav. Mainās tikai koncentrācijas fokuss: no sāpēm un sērām uz grotesku. No personiskā uz vispārhumāno un pārlaicīgo. Īstie izpildītāji ir koris Latvija kopā ar Igaunijas Nacionālo simfonisko orķestri, zēnu kori un solistiem, kur Ņikitas Storojeva bass personificē skarbus pārbaudījumus pieredzējušu krievu vīru, Anneli Pēbo soprāns (kam jānolaižas arī zemajā alta tesitūrā) - krievu sievieti, māti, sirdsapziņu. Bet mazais Harijs Heldurs Pelda, dzidrā soprānā izdziedot ārkārtīgi grūto vokālo partiju, jau asociējas ar tautas atmiņu un cerību. Krievu rekviēms (2007) skanējis Vācijā, Spānijā, šis bija pirmatskaņojums Baltijā. Interesanti, cik laika paies, līdz kāds sadūšosies to atskaņot pašā Krievijā?