Lai analizētu Latvijas politisko līderu retorikas īpatnības, _Dienas_ aptaujātie eksperti vērtē piecus politiskos līderus, kas pārstāv dažādus publisko izpausmju stilus - Valsts prezidentu Valdi Zatleru, premjeru Valdi Dombrovski (_Vienotība_), Ventspils mēru Aivaru Lembergu (LunV), _Saskaņas centra_ Saeimas frakcijas priekšsēdi Jāni Urbanoviču un Saeimas deputātu Andri Šķēli (PLL).
Vispārīgas frāzes
Gan žurnālistiem, gan sabiedrībai, klausoties politiķos, jāņem vērā, ka viņu retorikā parādās ļoti daudz emocionālo argumentu, tostarp arī pārspīlējumi, norāda LU argumentācijas teorijas un prakses pasniedzēja un LTV žurnāliste Ilze Nagla. Jebkuru lietu, to pārspīlējot, var novest līdz absurdam, un tā tiek iznīcināta jebkāda racionāla diskusija, viņa skaidro. Tas gan nenozīmējot, ka politiķiem jārunā tikai «sausi», jo publika vēlas dzirdēt dažādus salīdzinājumus, alegorijas. Dienas vērtēto politiķu piecinieks to kopumā esot apguvis.
Nevienprātīgāks viedoklis ekspertiem ir par Valsts prezidentu un premjeru. I. Nagla uzskata, ka abi ir auguši savā politiskajā retorikā, bet gan viņa, gan citi eksperti norāda uz vairākām problēmām. V. Zatlera problēma esot tā, ka viņš cenšas izvairīties runāt par tēmām, ko nepārzina, viņš joprojām esot nedrošs. Piemēram, Valsts galva jau ilgstoši vairoties piedalīties Latvijas Radio raidījumā Krustpunkti, jo tas viņam būtu neērts formāts - tur viņu iztaujātu vairāki žurnālisti un iepriekš nebūtu prognozējams, ko viņam varētu pavaicāt, izriet no raidījuma vadītāja Aida Tomsona stāstītā. Tāpat esot jūtams, ka V. Zatlers ļoti mēģina piemēroties publikai un «uztaustīt» tās iespējamo reakciju, taču kopumā tās impulsus joprojām nav sajutis, stāsta sociologs Aigars Freimanis. Vairāki eksperti norāda, ka V. Zatlers joprojām ir vairāk ārsts nekā harizmātisks politiķis. Viņa spilgtie izteikumi radušies nejauši un kļuvuši par mediju rozīnītēm, no kuriem spilgtākais piemērs joprojām ir: «Kas es esmu?»
Savukārt V. Dombrovskis, kura retorikā laiku pa laikam parādoties arī kāds trāpīgāks izteiciens vai salīdzinājums, ekspertiem tomēr vairāk liek atsaukties uz premjeram piedēvētajiem apzīmējumiem «grāmatvedis» un «cipargalva». Kad premjers komentē būtiskas lietas, ir sajūta, ka viņš no tām ir atrauts, uzskata A. Freimanis. Rodoties iespaids, ka V. Dombrovskis emocionāli nav klāt procesā un viņam ir ērtāk piesegties ar datu komentēšanu. Premjers, tāpat kā liela daļa politiķu, iemācījies «peldēt» - uz jautājumiem viņš atbild ar vispārīgām frāzēm, kas pēc būtības nav atbilde uzdotajam jautājumam. Ar viņu sarunājoties, jābūt ļoti konkrētiem jautājumiem - ja tiks uzdots vispārīgs, viņš atbildēs ar skaitļiem, skaidro A. Tomsons. Turklāt nereti viens un tas pats jautājums V. Dombrovskim esot jāpārvaicā vairākkārt, lai no viņa saklausītu vismaz to, ka viņš nezina atbildi vai neteiks. Cilvēkiem, kas makroekonomikas jautājumos neorientējas ļoti labi, premjerā klausīties varētu būt diezgan grūti. I. Nagla pieļauj - tas ir tāpēc, ka V. Dombrovskis runā auditorijai, kuru viņš uzskata par zinošāku, un ar savu retoriku viņš varētu uzrunāt domājošu auditoriju.
Runā vienkāršoti
Valsts prezidenta un premjera pretmeti politiskās retorikas ziņā ir trīs pārējie Dienas analizētie politiķi - A. Lembergs, J. Urbanovičs un A. Šķēle. Kā spēcīgākais no viņiem tiek minēts Lembergs, kurš ir uztaustījis auditorijas «nervu» un pretēji Dombrovskim runā ļoti vienkāršoti. A. Lembergam ir raksturīgi skaļi, spilgti, taču arī populistiski izteikumi. Viņa vienkāršotā pieeja lielai daļai auditorijas šķiet pievilcīga, taču I. Nagla akcentē, ka populisms neatspoguļo lietas būtību. Piemēram, Lemberga padomi premjeram un finanšu ministram par to, kā vadīt sarunas ar starptautiskajiem aizdevējiem var šķist loģiski, ja vien klausītāji nezina, kā patiesībā notiek augstākā līmeņa sarunas. Eksperti norāda, ka A. Lembergs ir īsts demagogs, kurš turklāt runā tikai, par ko grib. Uz jautājumiem, kas viņam nepatīk, viņš reaģējot ar demagoģiju vai arī turpinot teikt savu sakāmo, bet apstādināt viņu esot grūti. A. Freimanis atzīst, ka nav redzējis žurnālistu, kurš vārdiskā divkaujā uzvarētu Ventspils mēru. Tajā pašā laikā, ja Lembergam jautājums patīk vai viņu privāti neskar, viņš atbild labi un izsvērti. Turklāt A. Lembergs ir spējīgs sarunāties, pretēji tādiem politiķiem kā, piemēram, Ainārs Šlesers un Ģirts Valdis Kristovskis, kuri tikai «atskaņo rullīšus», norāda politologs Ivars Ījabs.
Ja A. Lemberga teiktā saturs ir apšaubāms, tad forma esot pārliecinoša. Viņam ir «dzīva seja», viņš ir smaidīgs, un šis izteiksmes stils cilvēkiem ļoti patīk, skaidro I. Ījabs. Savukārt J. Urbanovičam esot cits knifs - humora izjūta, kas arī neesot raksturīga vairumam politiķu. Tiesa, laikraksta Dienas Bizness žurnāliste Madara Fridrihsone uzsver - Urbanoviča humors ir tik specifisks, ka reizumis grūti nodalīt viņa jokus no patiesības. No ekspertu teiktā izriet, ka J. Urbanovičs runājot kā tipisks opozicionārs, jo viņa teiktajā populisma bieži esot vairāk nekā lietderīga satura, viņš vienkāršojot lietas un reizēm izejot no rāmjiem, kā, piemēram, izteikumā par Biškeku Latvijā.
Sit ar vārdiem
No ekspertu teiktā izriet, ka A. Šķēli viņi neuzskata par tādu «muldoņu» kā daudzus politiķus, jo uz vispārējā deputātu fona viņš runājot argumentēti. Taču A. Šķēlem esot citi niķi - viņš tiek raksturots kā politiķis, kas bieži izmanto nekorekto argumentāciju. Viena tās stratēģija ir uzbrukšana konkurentiem, piemēram, nosaucot par sabraukto ezīti, stāsta I. Nagla. Žurnālisti novērojuši arī biežus un agresīvus A. Šķēles uzbrukumus jautājumu uzdevējiem - viņš sitot pretī ar vārdiem un cenšoties pārņemt sarunas iniciatīvu. «Tās ir klasiskās netīrās argumentācijas metodes - runāt ne par tematu, bet pazemināt sarunu biedra vērtību,» skaidro žurnāliste Baiba Strautmane. Vairāki eksperti piemin žurnālista Jāņa Dombura garo interviju ar Šķēli pēc viņa atgriešanās politikā. B. Strautmanes ieskatā, tā pierādot, ka kaut ko var izdarīt, ja ir divi pamatnosacījumi: žurnālistam ir jānobriest, kas nozīmē gan sagatavošanos, gan psiholoģisko noturību, kā arī intervijai vajag daudz laika. A. Freimanim ir sajūta, ka A. Šķēle strādā pēc noteikta algoritma, un, ja viņu no tā izsit, viņš nejūtas ērti. Tāpat A. Šķēlem esot garāka distance starp publisko tēlu un savu «es». Piemēram, A. Lembergam tā esot īsāka, tāpēc viņš savā retorikā esot elastīgāks. Taču A. Šķēlem labi izdevies radīt tēlu, ka viņš ir cilvēks, kurā ir jāieklausās, pat ja 2/3 no teiktā nav nekas īpašs, secināms no I. Ījaba teiktā.
Latvijas politiķu uzstāšanās kultūru raksturo tas, ka viņi baidās izteikt domas un tā vietā reproducē klišejas, uzskata I. Ījabs. Politiķiem lielākoties arī neesot «dzīvas mīmikas». Viņiem jau pirmajā dienā esot jāmācās smaidīt, jo smaids padara seju atklātāku. Pašlaik šo politiķu trūkumu savā labā prasmīgi izmanto A. Lembergs, kurš, pēc I. Ījaba teiktā, esot «Latvijas politikā vienīgais, kas smaida». Lai nepieļautu situāciju, ka auditorija uzķeras uz politiķu retorikas āķiem, I. Nagla iesaka mācīties lasīt starp rindām un kritiski vērtēt, vai izteikumi tiešām attiecas uz jautājuma būtību.