1.cēlienā radusies apjauta, ka režisors aizķēries pie idejas par laukuma teātra/ klaunādes formu un tālāk par to netiek, 2.cēlienā gūst apstiprinājumu - šķiet pat, ka aktieri runā citā valodā: vārdi melodiskā straumē plūst gar ausīm. Vai vizuāli iespaidīgās ainas izrādē ieviestas, lai slēptu konceptuālo tukšumu? Strādāt maskās (klaunu baltās sejas) ir ļoti sarežģīts uzdevums, jo sejas izteiksmes jāaizstāj ar plastiku un balsi. Daži aktieri - R.Kalniņa, A.Skrastiņš, V.Vārpiņa, Ē.Eglija. B.Neja, I.Pļavniece - to izmanto, lai radītu pat aizkustinošas «skumjās maskas». Savukārt J.Žagars profesionāla «stukača» lomā, H.Spanovskis kā vecējošs ģenerālis, kā arī galveno lomu tēlotāji - G.Grūbe (Tils), I.Dzelme (Nele), G.Andžāns (karalis Filips), A.Dīcis (Lamme) - cenšas būt dabiski, un te nu jāpaļaujas uz dabas doto skatuves harismu, kas saista J.Žagara, H.Spanovska un arī D.Grūbes varoņos, pārējiem paliekot neveiklu zīmju pusceļā. Kostīmi, scenogrāfija, gaismas, mūzika līdz ar dažu aktieru darbu atstāj apziņā nospiedumus, kas tik ātri nepagaist, taču jēgu un stāstu tajā visā uztaustīt neizdodas.
Vērtējums: 2 no 5
Režisora vēlēšanās izmantot nereālistisku izteiksmi, Tila varoņus pielīdzinot klauniem, ir vērtējama pozitīvi: veiksmes gadījumā rastos iespēja tikt prom no moralizējošās didaktikas, kas raksturo M.Gruzdova pēdējo gadu darbus, izņemot Idiotu un daļēji Siseņus. Kostīmu māksliniece K.Pasternaka un scenogrāfs R.Suhanovs uz skatuves radījuši košu, spilgtu, stilā izturētu nereālistisku spēles/kostimērijas telpu. (Iebildumus raisa vienīgi Daiņa Grūbes - Tila - dredi, kas izkropļo jaunā aktiera vizuālo tēlu un kam maz sakara ar klauniem.) Spilgtā, izaicinošā forma diemžēl pārvērtusies par vistīrāko formālismu: nav iespējams saprast, kā vārdā, kāpēc aktieri uz skatuves vienkārši māžojas. Rodas absolūta saturiskā tukšuma iespaids. Tam cēloņi vismaz trīs: 1) arhaiski padomiskā G.Gorina luga, 2) režisora zināšanu trūkums par klaunu spēles sarežģīto specifiku, kas neaprobežojas ar kostīma uzvilkšanu un dažu dīvainu kustību izdarīšanu, 3) režisora cilvēciskais apjukums mūsu sarežģītajā pasaulē, kurā viņš baidās atzīties. Tā vietā, lai kopīgi ar aktieriem un skatītājiem mēģinātu saprast, kas īsti notiek, režisors uzliek sev un aktieriem pseidodziļdomīgo klauna viepli. Vienīgi A.Skrastiņam (Klāss) dažos mirkļos izdodas radīt iespaidu par dzīvu tēlu.
Vērtējums: 2 no 5
Ideja iestudēt izrādi par Tilu Pūcesspieģeli - izaicinošo, gudri smējīgo un traģisko tautas ākstu - ir laba un īstajā laikā, taču izrādi diemžēl nevar nodēvēt citādi kā par neveiksmi. Tā atstāj absolūta radoša apmulsuma, bezmērķības un nevarības iespaidu, nespējot atbildēt uz pamatjautājumu: par ko tas viss ir un kāpēc? Mums jau dzīvē tik daudzās situācijās tiek piedāvāti tukši vārdi un ārišķīga forma, ka saturs un jēga ir nepieciešami kā gaiss un ūdens, īpaši mākslā. Karnevāliskā, klauniskā forma ar atsvešināto jebkura notikuma un norises atainojumu rada iespaidu par leļļu operu vai multfilmu. Aiz tās grūti atrast pirmavotu - Š.Kostēra romānu un tā varoni. Aiz klauniskās formas (ja neņem vērā diezgan izmisīgo aktieru eksistenci) ir tukšums: ne traģiski, ne ironiski, ne gudri asprātīgi, tikai bezmērķīgs peldējums improvizācijās. Ar cilvēcisko intonāciju atsevišķās epizodēs uzrunā A.Skrastiņa Klāss, vienīgais no aktierdarbiem.