Sešas darbojošās personas eksistenciālas izvēles situācijā. Kas atklāsies nāves priekšā - personība ar pašcieņu vai dzīvnieciskas bailes? M.Zīverta lugai pārtopot Valmieras teātra izrādē, režisors F.Deičs visai abstrakto situāciju ar šim režisoram piemītošo pamatīgumu piemērojis konkrētiem Valmieras teātra aktieriem, tādējādi mazinot abstrakcijas pakāpi (tam palīdz arī I.Kundziņas kostīmi a la 40.gadi), tomēr pilnībā no vispārinājuma nevairoties. Aptuvenība kļūst par smagāko klupšanas akmeni. Var novērtēt aktieru darbu. Smagi vīlies idejās, kurām kalpojis, pašnāvības domu apsēsts, atšķirībā no Zīverta lugas T.Lasmaņa Fiasko pārkāpj trauslo robežu, kas klauna spēli šķir no ārprāta. A.Putniņai maigās Indras loma un M.Liepam dēmoniskais nelietis, tak pievilcīgais vīrietis Miljons ir pēdējā laika labākais veikums. D.Eversas un B.Valantes varones - kafejnīcas viesmīle un ārste - savās otrā plāna lomās rada apjomīgus tēlus ar noslēpumu. A.Vilims Miljona zaglīgā pakalpiņa lomā ir kā velniņš no djablerijiem, pat šaušalīgākajā situācijā ieviešot mazliet komisma. Tomēr pēc izrādes rodas jautājums - kāpēc ir iestudēta tieši šī Zīverta luga? R.Suhanova estētiskā, Apaļajai zālei īpaši piemērotā scenogrāfija - cirka arēna - ir tikpat abstrakta kā vēsturiskās atsauces lugā un izrādē, kas tikai ļauj nojaust, par kādu totalitāru režīmu ir runa. Kāpēc «tēlaina» abstrakcija uz latviešu skatuvēm ir tik populāra, stāstot par mūsu vēstures sāpīgākajiem punktiem? Kā tas nereti mēdz būt F.Deiča izrādēs, psiholoģiski rūpīgi sastrādāto iestudējumu finālā vainago smagnēja metafora. Šoreiz pavisam tiešā nozīmē - it kā paveras griesti, un pār Dievmātes statuju ar biedējošu troksni nogrūst pie griestiem piekārtais metāla aplis, sāk birt ložu čaulītes, un cirka arēnu piepilda dūmi. Aktieri, kas paveikuši vislielāko darbu, paklanīties publikai šajā apokaliptiskajā ainavā ielaisti netiek - viņi paliek uz arēnas apmales.
Vērtējums: 3 no 5
M.Zīverta luga (1957) ir pretencioza un līdz galējībai saštukota abstrakcija par briesmu darbiem Latvijā, kurus, kā noskaidrojas vien pirmā cēliena finālā, veic boļševiki 1941.gadā. Centrālie antagonisti ir asinskārs un seksuāli satracināts slepkava Miljons (jāsaprot, čekists) un savā ticībā vīlies ideālais komunists - klauns Fiasko. Izteiksmes nevarība (noklusējumi, simbolu krāvumi, nekonkrētība) apstākļos, kad latviešu teātris par šo tēmu ir nopietni runājis (Vectēvs, Atvari), atstāj kaitinošu iespaidu. Vienīgais veids, kā pārvarēt lugu, rādās aktieru etīdes. Taču F.Deičs lugas abstrakciju pareizinājis ar režijas un scenogrāfijas abstrakciju, turklāt svinīgi patētiskā garā. Aktieri lielākoties demonstrē rezultāta, nevis darbības teātri; nezinu, vai viņi varētu atbildēt uz jautājumiem, kur viņu tēli atrodas un kāpēc, ko viņi grib. Vispārliecinošākais, jo konkrēts un cilvēciski neviennozīmīgs, ir Mārtiņa Liepas «briesmonis» Miljons; Tālivaldis Lasmanis Fiasko lomā izteiksmīgi pozē un deklamē, nevis darbojas; Baibas Valantes (Ese), Annas Putniņas (Indra), Daces Eversas (Upīte) skatuviskā eksistence ir patīkama, lai arī svārstās starp pozu un darbības teātri.
Vērtējums: 3 no 5
M.Zīverta luga Klauns Fiasko līdzinās dramaturga estētisko uzskatu esencei. Tajā var just (par daudz), ka dramaturgu īpaši nodarbinājuši drāmas tehnikas jautājumi, ka tuva bijusi vēstures tēma, ka attīstījis kamerlugas žanru, ka bieži vien jau nosaukumā ielicis lugas galveno konfliktu vai ideju, ka tuvs eksistenciālisms un intelektuālā dramaturģija, ka «mīl cilvēkus, bet tikai no tālienes» (paša vārdiem) un vairāk tic ne laimīgām beigām u.c. F.Deičs prot smalki strādāt ar aktieriem psiholoģiskā teātra koordinātās. Tādēļ aktieransamblis Zīverta shematisko lugu ciktāl iespējams padarījis irdenāku un sarežģītāku, ko atkal apēno dekoratīvais fināls. Ar personības noslēpumu, līdzpārdzīvojamu «cilvēks grib dzīvot» (Zīverts) intonāciju fascinē D.Eversas Upīte un B.Valantes Ese. Cienījami savus tipāžus «skaistule» un «briesmonis» atdzīvina Anna Putniņa un Mārtiņš Liepa. Žēl, ka lugas abstraktais prātnieciskums «klupina» arī Tālivalža Lasmaņa augstu vērtējamo veikumu baisās sirdsapziņas mokās stiegošā bijušā sociālista/klauna ādā.