Vispirms - tā ir ļoti gaidīta izrāde. Spriežot pēc četrgadnieku un piecgadnieku lielā daudzuma zālē, kopš Dailes Burvja no Oza zemes (2004) ir izaugusi jauna paaudze, kas par notiekošo uz skatuves bija sajūsmā. Izrāde ir stilā tik vecmodīga, ka, ja pie tās nebūtu strādājis provokāciju meistars Džilindžers un izcilais scenogrāfs M.Vilkārsis, varētu rasties aizdomas, ka kāds cienījams režijas klasiķis turpina gadu desmitiem koptās bērnu izrāžu tradīcijas. Tomēr šeit ir skaidrs, ka tradicionālā forma ar lineāru stāstījumu, pavisam maz mākslīgo efektu un skatuves ripu, kas griežoties skatienam atklāj četras telpas un proscēniju, kura atveido ielu, - ka šis klasiskais stils ir apzināts paņēmiens, kā bērniem izstāstīt stāstu, kas arī kļuvis par klasiku. Izrāde runā par divām tēmām, kas ne mazāk kā 30.gadu Berlīnē aktuālas šodienas Latvijā. Plaisa starp bagātajiem un nabagajiem ir dziļa, un to izjūt arī bērni. Otra - vecākiem nav laika saviem bērniem. Diemžēl sasteigtais un drusku paviršais happy end nekādus risinājumus nepiedāvā, bet tas jau arī nav teātra uzdevums. Iestudējumam gan mazliet trūkst konsekvences. Ir lomas, kurās izspīlēta kāda koša tēla īpatnība, teju uz parodijas robežas. Tāda ir klīrīgā, nervozā I.Pļavnieces guvernante Andahtas jaunkundze un viņas līgavainis - A.Siliņa neveiklais laupītājs Velna Roberts, kuru kustības un balsis jau līdzinās animācijas varoņiem. Arī I.Ķuzule nevairās no košām krāsām, iejūtoties Punktiņas - hiperaktīvas, vecāku novārtā pamestas meitenītes ādā, kas nesaspringusi jauc fantāziju ar realitāti, tomēr Punktiņa nešaubīgi ir apveltīta ar talantīga bērna īpašo starojumu. Šiem vairāk vai mazāk hiperbolizētajiem varoņiem iepretim divi absolūti dabiski tēli - L.Subatnieka Antons un M.Janauas Antona māte. Arī I.Vazdikas Resnās Bertas organika ir perfekta gan ainā, kur jāizlamā aizdomīgā guvernante, gan ar desas luņķi apdullinot Velna Robertu, gan uzdejojot polku ar policistu. Kā teica kāda mazā skatītāja - ir gan skumji, gan priecīgi. Un aktuāli arīdzan.
Vērtējums: 2 no 5
Latvijas ražīgākais režisors (šosezon ik mēnesi - pa jaunai izrādei) uz pavasari acīmredzami izpumpējies - temporitma ziņā šī bērnu izrāde sanākusi šļaugana, un pie dzīvības to neatgriež pat nemitīgi skanošā jodelēšana, kurai, protams, atsaucīgie mazie skatītāji katrreiz plaukšķina līdzi. Bet jautājumu - kāds sakars 1931.gada Berlīnei ar Alpu tiroliešu populāro muzicēšanu? - neuzdošu... Daļa aktieru pašaizliedzīgi pūlas turēties psihofiziskās ticamības robežās (tas labi padodas Laurim Subatniekam un Marinai Janauai, kuru starpā nudien dzimst apķērīgā Antona un slimās mammītes smeldzīgā rūpe vienam par otru, nodrošinot izrādei aizkustinošas lirikas porcijiņu), citi ķēmojas uz nebēdu, kaut grūti izprast, kādēļ Daiņa Gaideļa Punktiņas tēvam regulāri jāzviedz kā idiotam, kamdēļ talantīgās Ievas Pļavnieces Andahtas jaunkundze spiedz necilvēcīgā balsī un patiešām kustas kā «stulbā kaza», bet Punktiņa (Elīna Dzelme) savukārt uzvedas kā infantila vecmeita, kas pūlas iestāstīt, ka ir maza meitene. Bez jelkādiem inscenējuma pārsteigumiem un rātni sekojot leģendārā Kestnera darbu ilustratora Valtera Triera «sīkburžuāziski glītajai» stilistikai, iepakotā izrāde balansē starp kariķētas «atrādīšanās» un «reālisma tradīciju» teātri, kurā pietrūkst fantāzijas dzirksteļu un stilizācijas elegances. Kopiespaids - Džilis iemiesojies kolēģa K.Auškāpa ādā un Daili atgriezis arhaiski naivajos Džona Neilanda laikos. Bet satīriķis Kestners, kurš dzimtajā Drēzdenē studējis teātra kritiku, teiktu - pieklājīgi garlaicīgs plāna darbs, kas diez vai nodara dižu ļaunumu, bet arī nerosina iemīlēt teātri. No provokatora un tabu grāvēja Dž.Dž.Dž.taču drīkst prasīt ko vairāk?
Vērtējums: 4 no 5
Iela ar laternām un raibām afišām, istabas ar košām tapetēm Punktiņas bagātā papuča direktorkunga desmit istabu dzīvoklī un pelēki noplukušām - Antona un viņa mātes lētajā miteklī atgādina kādu bērnu izrādi no tālās bērnības. Piemēram, Emīlu un Berlīnes zēnus Nacionālajā teātrī. Šis Mārtiņa Vilkārša retrosveiciens bērnībai un teātra vēsturei jaunāku laiku kontekstā atgādina arī mājas lietu veikala IKEA «scenogrāfiju». Šī stilizācija ir piemērota vide, lai secīgi dzīvo ilustrāciju stilā izstāstītu stāstu. Šādu pieeju varētu uztvert arī kā stagnāciju un nevarīgu izdomas trūkumu (dažās ainās, jāatzīst, fantāzija varēja būt lielāka), ja vien klasika nebūtu piepildīta ar jaunu dzīvu saturu. Pirmām kārtām to nodrošina Ilzes Ķuzules Punktiņa. Viņas vēlēšanās draudzēties, runāties ar svešiniekiem un iztēloties kā jau bērnam, kurš cieš no pieaugušo uzmanības trūkuma, ir gluži mežonīga. Aktrise pamatīgi izpētījusi un piesavinājusies aptuveni četrus piecus gadus vecas meitenītes psiholoģiju un domu gaitu - plastiku, maza bērna motoriku un īpašo vaikstīšanos. Brīžam traucē aktierspēles nenoskaņotais kamertonis. Piemēram, Ievas Pļavnieces spiedzīgā «muļķa kaza» ir izkāpināta līdz groteskai maskai, arī Alda Siliņa Velna Roberts (kas bērniem patīk vislabāk), taču Punktiņas draugs - Laura Dzelzīša Antons un viņa mamma ir pavisam «normāli» un dabiskajā vecumā. Kā vienmēr savā nevainojamajā gaumes un smalkas humora izjūtas teritorijā dzīvo Ilze Vazdika Resnās Bertas lomā. Vērtīgākais šajā iestudējumā man šķiet intonācija, kādā teātris runā par «divi pasaulēm», diemžēl ļoti šodienīgu tēmu. Ne jau nu filmu Nodzītus zirgus arī nošauj, vai ne? vai Velosipēdu zagļi skarbumā, bet savā veidā - godīgi. Īpaši uzteicams Dainis Gaidelis, kurš Punktiņas papa pamuļķīgo «follerī/follarā» smiekliņu noved līdz klusai un nopietnai sarunai ar meitu, apjēdzot, ko īsti abi ar cacīgo sieviņu pastrādājuši ar savu mūžīgo laika trūkumu un viesībām. Man liekas apsveicami, ka šīs «vienkāršās» mācības šodien skan no Dailes teātra skatuves. Ka arī bagātnieku meitiņa var būt ar drosmīgu un labu sirdi un ka beigās viss būs labi.