Izrāde paradokss, palimpsests, kaut kas vidējs starp trausli trāpīgu dzejoli un tautas manifestāciju ar lozungu «Tā dzīvot nedrīkst!». Beidzoties pirmajam cēlienam, pārņēma mulsums par deja vu sajūtu: kārtējās JRT aktieru etīdes «nabadzīgā teātra» estētikā. Dažas šķita dramaturģiski liekas, kaut visus dramaturģiskos paklupienus izpirka sajūsmība par Kaspara Znotiņa titānisko, virtuozo, daudzkrāsaino darbu Ziedoņa tēlā. Aktieris, šķiet, bez «sviedrainas pārpūles» rotaļājas ar mazo meža dīvainīti poētu, vārdā Ziedonis. Tomēr raisās iekšējs protests - kā, šis kuslais antiņš ir mūsu «intelektuālais trubadūrs»? (Pārdomās par cēloņsakarīgi skaidrākas dramaturģijas un dažu ainu īsināšanas nepieciešamību atrodos joprojām.)
Taču otrā daļa savelkas biezā kultūrslānī, kas bez liekulības un koķetērijas ar publiku atrāda krāšņu, asprātīgu, cinisku, nožēlojamu, labsirdīgu, bet vienlaikus, šķiet, personiski katram, kas atrodas uz skatuves, ēzelīti ieskaitot, dziļi izsāpētu, bezgala traģisku savas tautas «psiholoģiskās klusās dabas» bezcerīgo kosmosu, kurš cauri smiekliem skan kā spriedums.
JRT priekšnesums šosezon ir (tikai) otrā izrāde Latvijā (plus Mirušās dvēseles NT), kurā ieraugāma dzīve visā tās eksistenciālajā dialektikā. Izrādes protagonists - dzejnieks Ziedonis/Znotiņš - izrādās līdzvainīga daļa sirreālajā absurdā, vārdā Latvija. Tikai Laika konteksts cits. Tas, protams, nerunā šodienai par labu. Traģēdijas cienīgais, hiperbanālais, taču tik iedarbīgais fināls - «visu tautību latviešu» transveidīgā masu deja Dziesmiņas par prieku pavadījumā - iesākās taču tik nevainīgi: ar viena romantiski stīgota inteliģenta vēlmi pieradināt kukainīti (lasi: vidējo cilvēku) dainot savā mēlē. Jaudīgs, pilsoniski drosmīgs JRT «bandas» izteikums, kura jēgu citā JRT izrādē formulējis Gogolis. Par ko smejaties? Paši par sevi smejaties.
Vērtējums: 5 no 5
Izrāde piedzīvojums, kam gribas ļauties, nevis analizēt. A. Hermaņa un absolūti vienotā aktieru ansambļa pārsteidzošos, provokatīvos skatuves tēlos iztulkotie I. Ziedoņa teksti kļūst par aizraujošu, neprognozējamu ceļojumu latviešu inteliģences pieredzē. Latviešu mākslinieka naivumu un viedumu, smieklīgumu un traģiskumu, talanta izredzētības spožumu un postu visprecīzāk atklāj daudznozīmīgā metafora - ziedoniskie mati. Atkarībā no skatītāja individuālās pieredzes mīļākās epizodes katram būs citas, bet iestudējuma vienojošā paradoksālā intonācija ar ironijas un groteskas palīdzību rada sirsnīgi smeldzīgu vēstījumu par Laiku, kas paiet, paņemot līdzi savus varoņus.
Virtuozs galvenajā lomā ir Kaspars Znotiņš. Viņš tik ļoti ir un vienlaikus nav reālais Imants Ziedonis, ka, šķiet, iemieso kādu laikam nepakļautu, nemateriālu substanci. Arī mūžīgais risks ar dzīvnieku uz skatuves attaisnojies, jo ļoti īstais dzīvais ēzelītis tukšajā skatuves visumā kļūst absolūti nosacīts. Pēc tam, kad visā izrādes garumā bijis jāsmejas līdz spēku izsīkumam, finālā, skanot Dziesmiņai par prieku, ļoti gribas raudāt.
Vērtējums: 5 no 5
Sensācija. Turklāt ar «dubulto dibenu». Lai arī ne visi aktieri savu Ziedoni iegravē atmiņā vienlīdz dziļi, jo uzbūvē izmantotais etīžu princips uzrāda gan fantāzijas, gan zināšanu, gan skata punkta atšķirības. Lūk, vēl viena izrāde latviešiem par latviešiem, neatkārtojoties JRT «dokumentālo» izrāžu izteiksmes veidam. A. Hermanis sācis izmantot citus - simboliskā, pat sirreālā, grotesk - teātra paņēmienus. Darbībai griežoties ap K. Znotiņa izcili iemiesoto Ziedoni, kopā tiek jaukti dažādi līmeņi - dzejnieka reālā biogrāfija, darbi, arī režisora un aktieru «variācijas par tēmu». Teātris pamatīgi iedziļinājies dažādos Ziedoņa darbības aspektos (dzejnieks, domātājs, sabiedrisks darbinieks, sieviešu mīlulis, autsaiders utt.). Katram cēlienam sadaloties vairāk nekā 20 epizodēs, Ziedonim daloties vairākos uzkumpušos, ar sirmo matu ērkuli vainagotos ziedoņos, dekonstrukcija S. Džonzes un Č. Kaufmana filmas Būt par Džonu Malkoviču garā tomēr izskan kā vienots veselums, turklāt «paņem» ar dažbrīd sirsnīgu, citkārt ironisku humoru. Situācijas, kurās nonāk JRT Ziedonis, ir neiedomājami komiskas. Izrādes materiāls veidots no dažādiem avotiem, lielākoties N. Ikstenas un M. Zālītes grāmatām, un sanācis līdzīgs D. Harmsa stāstiņiem. Turklāt prāta un prieka dzīres noslēdzas ar gluži negaidītu emocionālu belzienu pakrūtē.#