Latvijas veiksmes stāsts

tas raksts ir ļoti, ļoti tendenciozs; tik objektīvs kā vidusskolnieka eseja par tēmu, kāpēc labāk, lai nomirst mans klasesbiedrs, nevis es autora pozīcija ir, ka atbildība par to, ka mēs aizņēmāmies tik daudz naudas, būtu jāuzņemas bankām; tas tad esot labs ekonomiskās situācijas ulabošanas plāns, jo liela daļa mūsu parādsaistību būtu jāmaksā zviedrijas iedzīvotājiem... cik jauki, ne? īsumā tā ideja ir palielināt valsts tēriņus, aizņemoties bezatbildīgi daudz naudas (tikai kurš gan viņu dos, ja bankas būsim uzmetuši?)... un tad atmaksāt viņu, kad ekonomika būs baigi izaugusi vēsturiski tāda stratēģija izvilka asv no lielās depresijas, taču viņiem toreiz nebija parādu, un aizņemties masīvām valsts programmām bija pareizi; pēc tam, protams, sekoja energoresursu pieejamības zelta laikmets, un teju visā pasaulē valstu tautsaimniecības attīstījās straujos tempos. tagad nekas tāds vairs nevar notikt, jo naftas ieguve tikai samazināsies, gāzes ieguve sāks samazināties, un klimata izmaiņas ierobežos ogļu patēriņa iespējas tautsaminiecības izaugsmi mēra pēc ikp, bet ikp nozīmē visu iedzīvotāju kopējo patēriņu naudas izteiksmē; tā kā preču un pakalpojumu daudzums, kas sasniedz cilvēkus, ir gandrīz tikai atkarīgs no energoresursu pieejamības, ir nenormāli loģiski pieņemt, ka valstu ekonomikas mūsu dzīves laikā augs ļoti lēnu, neaugs vispār, vai pat sāks sarukt. attiecīgi vajadzēs sarukt iedzīvotāju skaitam, lai mēs visi nebūtu spiesti dzīvot no rokas mutē vai mirt bada nāvē tāpēc es domāju, ka noteikti nevajadzētu aizņemties vairāk, un esošos parādus jāatdod, kamēr vēl atdevēju ir daudz... lai gan latvijas gadījumā varētu domāt, ka šī teritorija mierīgi spētu uzturēt arī daudz lielāku iedzīvotāju skaitu un viss būs kārtībā; ir jau vēl tāda lieta, ka banku uzmešana mūs izolētu politiski, un tad latvijai vienkārši nebūs pieejamas jaunākaš tehnoloģijas, un mēs būsim atpalikusi čuhņa