Pagājušajā nedēļā uzmanību piesaistīja bijušās labklājības ministres Ilzes Viņķeles paskarbs Twitter ieraksts par viņas pēcteča valdībā Ulda Auguļa apņemšanos kompensēt krīzes laikā sarukušās pensijas. «Par šādiem absolūti neizpildāmiem solījumiem būtu jāpatriec no koalīcijas,» publiski pauda eksministre. Ja solījums vēlētājiem ir nekas cits kā priekšvēlēšanu blefs, kādreizējās ministres kategoriskumam var piekrist. Taču šajā gadījumā plašākas uzmanības vērta ir koalīcijas pašiznīcināšanās, regulāri (šis nav vienīgais tāds gadījums) publiski apkarojot savējos. Tas, ar ko viņi aizrāvušies, faktiski ir vērtējams kā politiskais kanibālisms. Attiecības, ko normāli būtu kārtot «aci pret aci», tiek iznestas un savstarpēji pazemojošā veidā izspēlētas politiskās skatuves priekšplānā. Tā vietā, lai no koalīcijas sagaidītu saskanīgu, produktīvu darbu, vēlētājs redz vien augstprātīgu apsaukāšanos un savstarpēju paklupināšanu. Kurš labais, kurš sliktais - kas to vairs izšķirs?! Visu ķīviņā iesaistīto uzvedība apšaubāma.
Kam tas ir izdevīgi? Kontekstā ar Aināra Šlesera izteikumiem intervijā Dienai par opozīcijas apņemšanos veidot nopietnu konkurenci iekšēji sadrupinātajai valdības koalīcijai, šķiet, atbilde uz šo jautājumu tālu nav jāmeklē. Tiem, kas stāv rātni aizdurvē, saposušies aizstāt pie varas esošos tajā pašā mirklī, kad valdošie beidzot būs izgrūduši viens otru caur sen izsistajiem logiem.
To, ka iekšējā kašķēšanās nav nekas labs, gan jau saprot arī paši strīdnieki. Zina, ka kaitē paši sev, bet vienalga to dara. Jo svarīgāka nevis kopīgā uzvara lielajā spēles laukumā (tā šķietami garantēta), bet gan īslaicīga iespēja kaut par mazumiņu izcelties savā kaktiņā. Kā mucā iespundētām žurkām, kas vienīgo izeju, lai izdzīvotu, redz apēdot viena otru. Jo sadarbības stratēģijas, lai izietu no situācijas kopīgiem spēkiem, nav. Bet zināms, ka iekšējā iziršana organismam nodara vislielāko kaitējumu. Ja pret ārējo ienaidnieku vēl ir iespējams mobilizēties, konfliktā ar savējiem katrs cīnās par sevi. Kopīgās intereses tiek pakārtotas individuālajām.
Saņemot kārtējos socioloģisko aptauju datus, valdības partijas allaž pārsteigtas par Saskaņas nemainīgi augsto popularitāti. Vainīgi esot vēlētāji, kas neko nesaprotot. Nekā, mīlīši, - vainojiet vien paši sevi! Bez tā, ka Saskaņa valstī ir mūžīgā opozīcijā un tāpēc ne par ko nav atbildīga, tās augstajiem reitingiem ir arī otrs pamats - prasme netīro veļu mazgāt mazāk publiskās vietās. Koalīcijas partijas to nespēj.
Vai nespēj principā? Droši vien, ka tik bezcerīgi ar tām nav. Vienkārši metodes, ar kuru palīdzību šobrīd valdošās partijas savulaik ienāca politikā, līdz šim nav likušas smagi vilties. Jo nebija alternatīvas. Bet situācija ir mainījusies. Saskaņa pārstāj būt tikai krieviska. Ja kāds to nevēlas pamanīt, lai nu tā viņa problēma, tikai... nevainojiet vēlētājus.