Laikrakstam Diena, kas arī nokļuvis zem izpētes lupas, valodas speciāliste apgalvo, ka šīs grāmatas mērķis nav kādu nosodīt, didaktiski pamācīt vai veikt kļūdu uzskaiti žurnālistu rakstos, bet gan ar plaša piemēru klāsta starpniecību rādīt, kā savā attīstībā no atmodas laika līdz 2010. gadam ir izskatījusies Latvijas preses valoda. «Tas ir interesants un pateicīgs pētījumu objekts,» atzīst darba autore.
Tik skaisti nebūs nekad!
Grāmatas teorētisko atziņu pamatā izmantots D. Liepas promocijas darbs filoloģijas doktora grāda iegūšanai, kas tika aizstāvēts Latvijas Universitātē (LU) 2010. gadā, kā arī LVA veiktais pētījums par valodas situāciju Latvijā no 2004. līdz 2009. gadam. Tomēr interese par valodas lietojumu drukātajos medijos radusies krietni agrāk. D. Liepa stāsta: «Sākums bija atmodas gados, kad presē parādījās iepriekš neaprakstītas parādības, notikumi un tā sauktās baltās vēstures lappuses ar dažādu izpratni un skatījumu. Protams, tolaik man nenāca ne prātā pētīt preses valodu, taču šie raksti likās tik interesanti, ka es tos nonesu pagrabā un saglabāju. Likās, ka vajag tos saglabāt nākamām paaudzēm, jo tik atklāti un skaisti rakstīt - tā taču presē nebūs nekad!»
Vēl nozīmīgs iedvesmas avots bijis mācībspēka darba pieredze dažādās Latvijas augstskolās. «Pētījumi, kursa darbi - tas viss sekmēja šo interesi,» D. Liepa atceras darbu ar topošajiem žurnālistiem LU. «Kad studenti pie manis rakstīja kursa darbus, lūdzu viņiem, lai vienu eksemplāru atstāj man piemiņai. Vienmēr ar lielu interesi esmu tos pārlasījusi.» Tāpat daudz devis ikdienas darbs LVA, sniedzot valodas lietojuma konsultācijas.
Valoda nebeidz mainīties
Kā faktu materiāli pētījumā kalpoja attiecīgā laika posma preses izdevumi: laikraksti Atmoda, Padomju Jaunatne, Cīņa, Diena un tās pielikums Izklaide, Neatkarīgā Rīta Avīze, Lauku Avīze (vēlāk - Latvijas Avīze) un citas. Grāmatas pirmajā nodaļā ir sniegts vispārīgs plašsaziņas līdzekļu valodas pārmaiņu raksturojums, mainoties valsts iekārtai (te aprakstīta arī citu valstu pieredze). Tālāk autore pievērsusies preses valodas raksturojumam kā mūsdienu publicistikas valodas stila izpausmei, savukārt trešā nodaļa veltīta retorisko figūru, īpaši metaforu, izmantojumam politisko, sadzīvisko un kultūras norišu atspoguļojumā. Ceturtajā nodaļā aprakstīti sociālie un ekonomiskie priekšnoteikumi folkloras elementu aktualizācijai preses valodā, bet piektajā - apskatīta preses valoda pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, kā arī salīdzināts 16. marta (Leģionāru piemiņas dienas), 9. maija (Krievijas Federācijā - Uzvaras dienas) un 2004. gada Izglītības reformu notikumu atspoguļojums latviešu un krievu valodā iznākušajā presē.
Pārlūkojot preses valodu 25 gadu nogrieznī, D. Liepa secinājusi, ka atmodas laika valodas lietojums ir pilnīgi atšķirīgs no tā, kādu presē var skatīt pašlaik. 90. gados, kad cilvēki jau daļēji bija vīlušies atmodas laika ideālos, preses valoda kļuva skarbāka un tiešāka. «Tolaik parādījās humors, ironija un arī spēcīgāki satīriskie izteiksmes līdzekļi,» stāsta autore. «Pēdējos desmit gados varam runāt par to, ka valoda ir kļuvusi vēl bagātāka ar svešvārdiem un dažādiem izteiksmes līdzekļiem, jo klāt nācis daudz jaunu lietu.»
Pārprastā vārda brīvība
Uz valodas aģentūru pienāk zvani, kuros cilvēki pauž sašutumu par žurnālistu visnotaļ brīvo valodas lietojumu. D. Liepa teic, ka mākslīgi padarīt žurnālista valodu skaistu būtu tas pats, kas noliegt vidi, kurā dzīvojam. «Ik pa laikam presē tiek pateikts kāds rupjāks vārds, bet jautājums ir - vai šī vārda lietojums sevi attaisno,» saka speciāliste. «Pastāv, piemēram, uzskats, ka latvieši lamājas tikai angļu vai krievu valodā, bet nevajadzētu domāt, ka latviešu valodā nav lamuvārdu. Latviski lamāties būtu smalki, bet tā mēs tēlotu, ka esam atrauti no apkārtējās vides.» Žurnālistikas stils esot samērā tuvs daiļliteratūras stilam, tāpēc valodas izteiksmes līdzekļu bagātība ir paša autora izvēle un atbildība.
Grāmatā D. Liepa pievērsusi uzmanību arī tādām aktuālām problēmām kā valodas kvalitātes kritums, kas izpaužas kā leksikas noplicināšanās, un pārprasta demokrātija: «Nedrīkstētu atļauties presē tīšuprāt aizskar kādu personu, dezinformēt sabiedrību, manipulēt ar vārdiem vai izraut vārdus no konteksta.»
D. Liepa priecājas, ka paveikusi šo darbu, jo daudzas rubrikas, slejas, kā arī autori šobrīd jau ir vēsturē. «Vai atceraties, ka laikraksta Diena pielikumā Izklaide kādreiz bija tāds Supertopsis, kas lasītājus uzjautrināja aptuveni 10 gadu?» viņa jautā.