Voldemārs Avens (1924) trimdā ieguva izglītību vispirms Baltijas universitātē Vācijā, pēc tam mācījās glezniecību Mākslas studentu līgā Ņujorkā, paralēli apgūstot arī arhitekta profesiju un apgrozoties leģendārā Elles ķēķa literāri mākslinieciskajās aprindās. 1991.gadā, tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas, Avena darbi bijuši skatāmi galerijā Jāņa sēta, bet 2008.gadā vairākās Latvijas pilsētās pabija Ceļojoša pasaules latviešu mākslas izstāde, pēc kuras Nacionālais mākslas muzejs uzaicināja Voldemāru Avenu sarīkot skati arī Rīgā. Pašlaik, atzīmējot gleznotāja 85 gadu jubileju, aplūkojama izlase no dažādu periodu radošajiem meklējumiem.
Latviskās vērtības
Plaši izmantotās senās koka arhitektūras detaļas (durvis, eņģes, apkalumi) kā lokāli mitoloģizēts etnogrāfiskā mantojuma elements vienlaikus labi iekļaujas ģeometrizējošās abstrakcijas strāvojumā, veidojot vienu Avena glezniecības atzaru, dažkārt pat ar spēcīgu trīsdimensionālas ilūzijas efektu. Piemēram, Detaļas uz pelēka pamata (2008) pat sasaucas ar britu abstraktā konstruktīvista Bena Nikolsona 30.gadu pelēcīgajiem ģeometrisku formu reljefiem, tomēr Avena plastiski vibrējošā, gleznieciskā struktūra ir krietni aktīvāka un piesātinātāka. Var uzsvērt, ka Avens savulaik mācījies pie amerikāņu t.s. pēcgleznieciskās abstrakcijas pārstāvja Žila Olitska, tomēr viņa krāsas pludinājumi un smidzinājumi savukārt ir strukturāli ļoti amorfi, salīdzinot ar Avena pastozi gleznoto vertikālo, horizontālo un diagonālo ritmu skaidrību (Durvis, 2005; u.c.).
Saskaņā ar starpkaru teoretizēšanas tradīciju te varētu meklēt latviskā pasaules uzskata saknes etnogrāfijā un tai raksturīgajā ģeometriskajā ornamentā ar «tipiski latvisko» tieksmi pēc racionālas kārtības un pamatīguma. Taču Avena senlaicīgās durvis vienlaikus ļauj novērtēt enerģiska triepiena nejaušības un laika zoba apskādēto objektu šķībumus un greizumus, aiz kuriem var iztēloties vēstures miglā zudušās vērtības (Pagātne, 1999-2008). No semantiskā viedokļa frontāli tvertās durvis uz pagātni atainotas kā slēgtas, tomēr joprojām uzrunā ar senlaicīgo faktūru un krāsas kārtu pārslāņojumos iešifrēto ilūziju par mitoloģizēto pasauli aiz tām. Piesātināti siltie toņi un kvēlojoši sarkanais kopumā kļūst par iecienītu kolorīta dominanti (Eņģe, 1990-1997; Durvis, 2005; Šķūņa durvis, 2008; u.c.).
Plašāks ampluā
Tomēr senlatviešu liecību gleznotāja ampluā Avenam nenoliedzami ir par šauru; tas vairāk vedinātu tīri nostalģiska sentimenta un nacionāla kiča virzienā. Otra tendence tiecas uz atektonisku postimpresionisma un fovisma transformāciju, iekļaujot līdz plaknei reducētus figurālus motīvus un brīvā manierē ornamentalizētus laukumus. Reizēm pat sasniegta sirreāli minimalizēta saikne ar priekšmetisko pasauli (Kompozīcija «J», 2003). Izstādes visagrīnākais darbs Akts (1961) rāda cilvēka figūras aprises sarkanbrūni pastozu slāņojumu un tumša konturējuma saspēlē, kas attāli atgādina kluazonisma metodi - vitrāžas tipa sadalošās līnijas krāslaukumu struktūrā. Tās nav pavisam aizmirstas arī jaunākajos darbos (Kompozīcija ar cepuri, 2008). Figurālie motīvi (Meitene, 1984) ievirzās nosacīta dekoratīvisma gultnē, izceļoties ar fovistisku spilgtumu un plakanību.
Avena darbi iemieso divas augstu novērtētas nacionālās glezniecības kvalitātes - saturisku piesātinājumu (vēstures un kultūras liecības) vienlaikus ar nosacītību, vispārinājumu un formāli izkoptu glezniecības valodu (abstrahēti laukumi, ritmizēta struktūra, faktūras daudzveidība, krāsu izteiksmība, silti vēso toņu līdzsvarojums). Viņa gleznās dzīvo gan mīts par zaudēto Latviju, gan arī modernās mākslas mīts par gleznieciskās formas pamatelementu izpēti kā indivīda suverēnās pašizpausmes teritoriju. Abu mītu savstarpējās attiecības ir maksimāli harmonizētas, nevis problematizētas. Senā strīda risinājums, atceļot «latviskuma» un reālisma aliansi pret formas modernizācijas iespaidiem, tomēr pats jau uzskatāms par solīdi autoritatīvas tradīcijas apliecinājumu.