Vai vārdi «latviešu opera» tev nerada aizspriedumus?
Vārdi «latviešu opera» dara mani modru un ziņkārīgu. Tomēr ir interesanti šo Bruno Skultes darbu iekļaut pasaules romantisma mūzikas tradīcijas kontekstā, un ir labi, ka LNO to dara. Tas ir arī cieņas žests komponista piemiņai.
Kā radās ideja par mītiskās čūskas kārdinātājas ādas musturu scenogrāfijā, kur pati vide - rija, āra baznīca, vākam līdzīgais debesjums, koki, zāle - šie latviskie meža džungļi - šķietas kā htonisks, pirmatnīgs, pat bīstams, kaut arī tautiski raibs, krāšņs spēks?
Interesanti, ka tu tur saskati čūskas ādu… Mana ideja dzima no parastā latviešu kājceliņa, tepiķīša. Vajadzēja notvert to pārspīlējuma, patosa, naivisma garu, kas raksturīgs romantismam. Kaut ko oldskūlisku, smiļģisko teatralitāti. Tā radās dzīves celiņš - palielinot to attiecīgi desmit un divdesmitkārt Operas lielajai mutei.
Vai sadarbība «meiteņu ansamblī» (Ilona Leimane, Elita Bukovska, Ināra Slucka) ar kaut ko bija specifiska?
Galvenais jau nav vīrietis vai sieviete, bet darbs ar sakarīgiem cilvēkiem, kaut arī, jā, vienā brīdī ar Ināru (Slucka - režisore - N. N.) nonācām pie secinājuma, ka latviešu vārds «radīt», radīšanas process neattiecas tikai uz mākslu, ar radīšanu saprotam arī bērna gaidīšanas un dzemdību procesu. Jā, var teikt, ka pirmo mēnešu fiziskā nelabuma sajūtas, kad vēl nav skaidrības, kāda būs izrāde, groteskā veidā tiešām ir ļoti fizioloģiskas, grūtniecībai rada, un to vīrietim režisoram nesaprast (smejas)...
Par ko, tavuprāt, īsti vēsta Skultes opera?
Mēnešiem atrodoties Baltā nama melnajā kastē, tomēr pamanu, kas notiek ārā, dzīvē. Protams, ir skumja vilšanās sajūta, skāņas nogulsnes no politiskās vides mahinācijām. Par spīti tam, ka operu var traktēt arī kā seriāla gabaliņu, kas notiek, ja sievietei meitās bērns no kaimiņu puiša, par spīti mīlai un naidam, kas plosās uz skatuves, tā ir liels apliecinājums latviešu kultūras spēkam un pašapziņai.
Vai vari pateikt, kas ir «latviešu krāsas»?
Man visas krāsas ir latviskas. Tā kā opera ir īsa, intensīva, piesātināta, arī es nekautrējos un ļāvu uzplaukt uz skatuves Jāņu trakumam un mistikai. Negrasos nevienam taisnoties, vai tas ir vai nav «latviski».