Krodera bērēs Valmierā sabrauca dažādu paaudžu teātra ļaudis no visiem Latvijas teātriem un, konjaka un skumju gara sasildīti, ilgi runāja līdz vēlam vakaram, cits - varbūt arī visu nakti. Gluži kā Mana nabaga Marata 3. cēlienā - parunāsim atklāti! Jo kā gan vēl citādi pēc Krodera atstāšanas kapos, svecīšu liesmiņās ierāmēta, vēl varētu runāt...
Runāja par jēgu. Par profesiju. Katrs par savu. Par dzīves un mākslas patiesību, kas nav viens un tas pats. Par kritiku, protams, runāja. Bet pēc būtības, interesanti, bez tās bezcerīgi garlaikojošās mantras ᅢᅠ la «kritiķi ir ļauni cilvēki un nemīl komēdijas, bet cilvēkiem taču vajag pasmieties, un komēdijas uztaisīt ir vēl grūtāk». Mazu fragmentiņu no kādas Krodernakts sarunas atļaušos atstāstīt. Pie galdiņa sēdēja režisore, divi aktieri un izbijusi kritiķe, tagad - kultūras žurnāliste. Pēdējā mazliet eksaltēti sāka vilkt uz to, ka «dzīve tik un tā stiprāka» un «kāpēc vispār nepieciešama māksla, t. i., teātris». Kāpēc visu savu enerģiju un dvēseli izlikt svešiem cilvēkiem (skatītājiem), kamēr varētu to visu veltīt savējiem. Protams, tas bija domāts provocējoši. Provokācija izdevās, un lielisks, talantīgs aktieris X, gluži smiļģiskiem žestiem, iededzies izstāstīja kādu epizodi no savas dzīves, kad arī viņš uzdevis sev līdzīgu jautājumu. Kāpēc to visu teātrī, nevis dzīvē?! Viņš stāvējis aizkulisēs un vērojis kolēģi. Tikko uz skatuves bija beidzies kaislīgs pāra dialogs, un aktrise vēl ar tā brīža emocijām nonākusi no skatuves. «Viņas sejā bija viss,» aktieris gandrīz kliedza aizgrābtībā. Kaislība, dusmas, ilgas, mīlestība, maigums... «Varbūt viņa tā nekad nepaskatīsies uz savu mīļoto dzīvē...» domīgi nobeidza aktieris.
«Kāpēc tiem grieķiem vispār vajadzēja iecirst akmenī to pirmo komentāru par izrādi?! Kāpēc publiski visos sīkumos neanalizējam citu profesiju kļūdas un neveiksmes?» turpināja žurnāliste. Stop! Aktieris pacēla gaisā roku. Te nu viņam bija skaidra, sen izdomāta atbilde. Tāpēc, ka aktieris ir izlēcējs. Viņš atļaujas ietekmēt cilvēku domas un prātus. Sakustināt dvēseli. Aktieris ir ietiecies tajā teritorijā, kas agrāk piederēja Olimpam vienam pašam. Viņš pretendē būt mazliet dievs, priesteris. Par šādu «lecību», izredzētību tad nu arī jāsamierinās ar publisku ķidāšanu no «mirstīgās tautas». Tāda atbilde. Vēl pēc pauzes aktieris godīgi atzina, ka dzīvē viņš nespēj būt tik klātbūtnīgs kā uz skatuves, temperaments atraisoties tikai uz skatuves.
Tajā pašā laikā daudzi aktieri ļoti nevēlas gulties šajā izredzētības Prokrusta gultā un uzstāj, lai liek mierā ar glorificēšanu. Profesija kā profesija. Piemēram, aktieris Gundars Āboliņš kādā intervijā, vaicāts, vai viņš skatoties kolēģu izrādes, asprātīgi pretjautā - bet vai tad zobārsti iet pa vakariem skatīties citu kolēģu pacientu mutēs? Taču latviešu skatītājs teātri joprojām mazliet sakralizē. Tik un tā. Mums joprojām ir garderobes, un cilvēki, ejot uz izrādi, sapucējas, kamēr citur pasaulē pat greznākajās zālēs komfortabli jūtas ar visām ārjakām un iepirkumu tašām. Nu ko lai dara - latviešu skatītājam aktieris, teātris kopumā (ar visiem tiem daudzajiem «aizkadra» cilvēkiem, bez kuriem izrāde nebūtu iespējama) šķiet mazliet Ikars, kas viņu aiznes līdz saulei. Lai pats pēc tam kaut kur nokristu un sāktu atkal visu no gala. Varbūt tāpēc tik skaista un saviļņojoša ir tukša skatuve, nobružāti skatuves dēļi... Par šo upuri tad nu atļaujiet šovakar jums aplaudēt.