un 70. gados no mūsu Operas skatuves un daudzajās radioprogrammās viņa izpildījumā skan ārijas no klausītāju un dziedoņa paša iemīļotajām Džakomo Pučīni, Džuzepes Verdi, Pjetro Maskanji, Pētera Čaikovska, Gaetāno Doniceti, Umberto Džordano, Šarla Guno, Pētera Čaikovska, Aleksandra Borodina operām. Un, protams, Antiņš no paaudzēs neaizmirstamās Arvīda Žilinska romantiskās operas - latviešu pasakas _Zelta zirgs_, uzjājis Stikla kalnā, Jāņa Zābera balsī modina savu Saulcerīti.
Gaišais ģēnijs
«Dievs viņam bija devis visu, ko vien var vēlēties dziedātājs - pasakaini skaistu tembru, izcilu muzikalitāti un valdzinošu izskatu. Ikvienu klausītāju viņš apbūra ar savu siltumu izstarojošo balsi un sirsnību, kura pat vismazāko dziesmu spēja pārvērst neatkārtojamā šedevrā,» saka muzikoloģe Daiga Mazvērsīte, kura Latvijas Radio fonotēkā izvēlējusies kompaktdiska saturu, ir arī bukleta apraksta autore. Viņa šajos gados veidojusi virkni dziļu un sirsnīgu, Jānim Zāberam veltītu raidījumu. Gandrīz jau pabeigta arī grāmata, kurai šoruden jānāk klajā izdevniecībā Mansards. Latviešu tautas gaišais ģēnijs. Īsts pučīnists. Tautas visvairāk iemīļotais dziedonis. Patiess mākslinieks un brīnišķīgs dziedātājs - viņa min tikai dažus no apzīmējumiem, kādus savā īsajā mūžā izpelnījies Jānis Zābers. Savukārt Aleksandrs Antoņenko Zāberu salīdzina ar pasaules vislabākajiem tenoriem, visvairāk - ar H. Kareras un P. Domingo. Klausoties, piemēram, Rūdolfa āriju no Pučīni Bohēmas, Kavaradosi ārijas no Toskas vai mīlestības un austrumu nakts ziedu smaržu piestrāvoto prinča Kalafa āriju Nessun dorma no Turandotas, ko dziedonim uz operas skatuves tā arī neizdevās iestudēt, vēl gribas piebilst: īsta itāļa balss. Patiešām arī izskolota Itālijā, jo 1961. gadā pēc augstskolas beigšanas jaunais tenors kļuva par pirmo un vienīgo Latvijas dziedātāju, kuram padomju varas gados laimējās pamācīties bel canto dzimtenē. Vispirms - Romas Santa Cecilia konservatorijā, pēc tam - stažējoties Milānas operteātrī La Scala, kura vadība tik augstu novērtēja Zābera dotumus, ka lūdza PSRS Kultūras ministrijai atļauju vēl uz gadu pagarināt studiju termiņu. Kad dzied J.Zābers, nemaz pat nešķiet dīvaini dažu no itāļu ārijām viņa sniegumā lieliskā dikcijā un jūtīgā intonācijā klausīties latviešu valodā, kā padomjgados operu iestudējumos bija pieņemts. Tikai padomju ierēdņu intrigu dēļ Zāberam 1964. gada jūnijā neļāva La Scala nodziedāt iemīļoto Rūdolfa lomu. Tie, kuri dzirdējuši viņu ģenerālmēģinājumā, atzinuši, ka Zābera spožā balss un zaļoksnais stāvs iederētos jebkurā no pasaules labākajiem operteātriem.
Bet, atgriežoties pie mazajām dziesmām, - cik sirsnīgi un patiesi viņa izpildījumā skan mūsu Emīla Dārziņa un citu latviešu klasiķu vokālā kamermūzika, kas manā to gadu bērna atmiņā iesēdusies līdz ar vakara pasaciņu raidījumiem, kuros skanēja Jāņa Zābera dziedātā Labu nakti. Zinot, cik ļoti ir iedegusies Daiga Mazvērsīte un cik daudz Latvijas Radio fonotēkā ir Jāņa Zābera ierakstu, gribas cerēt un arī šķiet, ka šis nebūs vienīgais leģendārā tenora albums, ko varam sagaidīt tuvākajos gados.
Holivudas dzīvesstāsts
Līdz šim Zābera ieraksti izdoti tikai divos CD. Tajos atrodama izlase no visiem mūzikas žanriem - no visa pa druskai. Pienācis laiks tīrai mantai, uzskata D. Mazvērsīte. «Man ir cerība uztaisīt kopotus rakstus. Tādus, kādi veltīti kaimiņu leģendai Georgam Otsam. Vienu ar latviešu kamermūziku, citu - ar populārajām melodijām no Ave Maria un Labu nakti līdz E. Īgenbergas Mātei, arī R. Ores, R. Paula, A. Zaķa estrādes dziesmām un A. Žilinska operešu melodijām. Vismaz četrus albumus. Tad gan darbiņš būtu padarīts.» Savulaik J. Zāberu Latvijā viņa dzimšanas dienās godināja tenoru svētki viņa novadā, Madonā. Tagad vien ar baltu skaudību jānoraugās uz Rīgā izlīmētajām afišām, kas vēsta par koncertturneju, kurā Maskavas baritoni godina Georga Otsa piemiņu viņa 90. jubilejā… «Zābera dzīvesstāsts ir Holivudas cienīgs. Tas ir tik sirdi plosošs, romantisks un dramatisks, ka varētu tapt saviļņojoša melodrāma. Bet mums ir tikai viena koncertfilma 1982. gadā,» nosaka Mazvērsīte.
Skarbais liktenis atvēlēja dziedonim vien nepilnus 10 gadus operā, tomēr tieši viņa izcilās balss un personības dēļ uz teātri sāka plūst neapturama klausītāju straume, un biļetes uz viņa izrādēm kļuva par deficītu. Sausie skaitļi vēsta, ka savā īsajā, bet spilgtajā skatuves mūžā Operā dziedonis piedalījies 24 iestudējumos un paspējis dziedāt apmēram 300 izrādēs. Viņš dziedāja arī kolhozos un skolās, sniedzot ap 1500 koncertu dažādos žanros. Par Zābera talantu un pievilcību (sievietēm viņš bija vīrišķīga daiļuma simbols) sajūsminājās visā PSRS, kuras operteātros viņš viesojās ar savām iemīļotajām Dž. Pučīni lomām - Rūdolfu un Kavaradosi. Tomēr par mūža lomu ar 53 nodziedātām izrādēm Jānim Zāberam kļuva Antiņš A. Žilinska operā Zelta zirgs. Stalts, gaišs, labestīgs - tāds viņš kļuva par tautas gara gaismas simbolu. Tieši tādu viņu atminos no savā mūžā pirmā operas apmeklējuma. Un tā vien šķiet, ka tik dabiski un patiesi viņš dziedāja tāpēc, ka pats sirdī bija lauku zēns, kurš nekad nemainītu vijolītes no dzimto Meirānu pļavām pret Itālijas skaistajām rozēm.
Jaunajā albumā iekļautas 18 ārijas latviešu, krievu un itāļu valodā. Pārsteigums Zābera daiļrades cienītājiem būs trīs līdz šim nekad nepublicēti ieraksti: 1960. gadā ieskaņotā Fausta kavatīne (Fausts), Nemorino ārija (Mīlas dzēriens) no slavenā 1964. gada koncerta, kuru J. Zābers sniedza pēc atgriešanās no Itālijas, un Lorisa ariozo (Fedora) no pēdējā solokoncerta Rīgā 1970. gadā.