Latvijas sportisti gan sacensībās nepiedalās, taču uz šo mērķi iet Mārtiņš Aleksandrovičs - vienīgais moto frīstaila sportists Baltijas valstīs. Pēc ilgstošas intereses par «dullo» sporta veidu viņš ķēries vērsim pie ragiem jeb mocim pie stūres un sācis ceļu uz kļūšanu par profesionāli. Rīgā viņš iesildīs vietējo publiku ar 13 trikiem un piedalīsies WHIP lēcienu sacensībās.
Kā vispār sāki nodarboties ar moto frīstailu, Latvijā taču nav tam piemērotu apstākļu?
Interese par to man bija jau izsenis, nemaz neatceros, kurā brīdī un kā tā parādījās. Man bija jāgatavo Kandavā trase Motosports. Latvijā nebija neviena ar tamlīdzīga darba pieredzi, tāpēc vērsos pie draugiem Spānijā. Tur atradu cilvēku, kurš ir būvējis šāda veida trases jau iepriekš, un viņš arī pats nodarbojās ar moto frīstailu. Vārdu pa vārdam par šo trakoti interesanto nodarbi, un tad jau pats kaut kādā veidā attapos uz moča, gatavojoties izpildīt trikus.
Tagad esi jau cītīgi trenējies ar sava aroda pratējiem Spānijā un iemācījies daudz ko jaunu. Ko rādīsi līdzjutējiem Rīgā?
Pirms šova iesildīšu publiku ar 13 trikiem, viens triks gan atkārtosies - salto. Lai līdzjutēji atnāk un paskatās, ko darīšu!
Pirms tam izteicies, ka varētu parādīt arī citus trikus. Vai joprojām pastāv varbūtība, ka parādīsi vairāk, nekā plānots?
Manā arsenālā ir krietni vairāk triku. Rādīšu tikai tos 12, par kuru izdošanos esmu pārliecināts par 99 procentiem. Spānijā esmu iemācījies ārkārtīgi daudz jauna, taču pagaidām vēl nejūtos gatavs tos izrādīt publikai, jo treniņos tie sanāk divas no piecām reizēm. Bieži vien ir mazas neprecizitātes. Negribas izblamēties savas publikas priekšā, turklāt arī riskēt ar savainojumiem - tas neietilpst manos plānos.
Kā ir uzstāties Rīgā - savas sienas palīdz vai uzliek papildu atbildības slogu?
Nejūtu nekādu atšķirību. Vienkārši ķeru kaifu no tā, ko daru, neatkarīgi no tā, vai to skatās savējie vai neskatās vispār neviens.
Ilgu laiku moto frīstails tev bija kā hobijs, tagad tiecies kļūt par profesionāli. Cik tālu no tā esi?
Ceļš vēl ir tāls, taču man ir arī savas priekšrocības. Esmu trenējies akrobātiku pie Igora Vihrova un Jevgeņija Saproņenko (olimpiskie medaļnieki vingrošanā - aut.), kas man ļoti palīdz. Nupat Spānijā deviņas nedēļas ilgušajā treniņnometnē apjautu, ka akrobātikā gūtās iemaņas man palīdz izkļūt ārā sveikam arī no šķietami bezcerīgām situācijām, kad lēcienā nepareizi sasveros. Frīstailā viena no meistarības mērauklām ir atmuguriskais salto, ko izpildīju Rīgā jau pērn. Ja to vari izdarīt, tad kaut ko jau esi sasniedzis. Mans mērķis ir 2013. gadā piedalīties X-Games sacensībās, kas ir moto frīstaila augstākais pakāpiens. Jūtu, ka varu to izdarīt, jo akrobātikas treniņu dēļ arī frīstailā visu apgūstu vidēji par 60 procentiem ātrāk nekā citi puiši. Bet viegli tas nebūs, jāuzmanās. Deviņu nedēļu laikā trīs no maniem treniņu partneriem Spānijā guva ļoti nopietnus savainojumus, viens puisis Francijā nositās… Šo ceļu uz eliti nedrīkst sasteigt.
Kāpēc tu to dari?
Pirmkārt, tas ir ļoti atalgots darbs. Ne jau Latvijā, protams, bet ārzemēs ar to var ļoti labi nopelnīt. Jau nākamgad ceļošu pa Eiropu, piedaloties dažādos šovos. Otrkārt, man pašam tas patīk. Adrenalīna deva, ko no tā gūstu, ir neaprakstāma. Ne pret ko citu es savu nodarbošanos nemainītu.
Tev ir sieva vai draudzene?
Jā, ir draudzene. Vislabākā meitene pasaulē. Viņa mani atbalsta un saprot, citādi nemaz nebūtu mana draudzene (smejas - aut.).
Risks pašam zaudēt dzīvību nebiedē?
Mazliet jau biedē, taču dzīvojam tikai vienreiz… Gribu no tā «izspiest» maksimumu, tāpēc arī cenšos lauzt gravitāciju.
Runājot par gravitācijas laušanu. Vai var apgalvot, ka kļūt par moto frīstaila sacensību dalībnieku Latvijā ir cīņa ar vējdzirnavām?
Kļūt par frīstaila profu Latvijā ir neiespējami. Vienkārši tam nav piemērotu apstākļu. Vismaz pagaidām. Vienīgais veids, kā to var izdarīt, ir trenēties ārzemēs kopā ar pazīstamiem sportistiem.