Pārsvarā tās ir ļoti smagas, un sekas saglabājas visu mūžu. Daudzi cilvēki paliek ratiņkrēslā vai lemti pilnīgai nekustībai. Šogad pārsteidzoši maz cietušo bijis jūnijā. Tas skaidrojams ar vēso laiku, kad cil- vēkus ūdens prieki īpaši nevilina.
Nav dārzenis
Mārtiņš atceras traģisko notikumu: «Tā bija karsta jūlija diena. Liepājā notika Kurzemes rallijs. Dīķī peldējās cilvēki. Arī es ielēcu vienreiz, otrreiz, trešo reizi. Pēdējais, ko atceros,- pēkšņi vairs nekustējās kājas un rokas.» Draugi Mārtiņu izvilka no ūdens, izsauca ātro palīdzību, puisi aizveda uz Liepājas slimnīcu. Ārstēšanos Mārtiņš turpināja Rīgā un nacionālajā rehabilitācijas centrā Vaivari.
Liepājas slimnīcā Mārtiņā dzima spītība. «Sanitāri mani veda uz magnētisko rezonansi. Liftā viņi sarunājās - kāda velna pēc šis slimnieks jāved uz tik dārgu analīzi? Viņam tikai viens ceļš atlicis… Domāju - nu, es jums parādīšu, atnākšu šurp pats savām kājām,» atminas Mārtiņš. Jau reanimācijā viņš sāka vingrot. Nebaidījās, jo kur vēl drošāk?
Mārtiņš mācījās dzīvot no jauna. Sāka ar mēģinājumu noturēt pirkstos karotīti. Pirmo gadu viņš vingroja pusotru stundu katru dienu. Tagad Mārtiņš sevi uzskata par veiksminieku, jo ir darbs, viņš brauc ar automašīnu, var pārvietoties ratiņkrēslā. «Neesmu dārzenis,» puisis priecājas. Daudz palīdzēja mediķi Vaivaros. Mārtiņš stāsta, ka grozījumi budžetā skāruši arī rehabilitācijas centru finanses. Viņš asi kritizē jaunos lēmumus. Saka - valsts ierobežo palīdzības sniegšanu, palielinot maksu rehabilitācijas pakalpojumiem, tad jau «humānāk ir atļaut pacientu eitanāziju vai kādas desmit minūtes nevilkt ārā no ūdens. Atveseļošanās ir ilga un dārga. Savlaicīga un regulāra rehabilitācija ir ļoti svarīga». Mārtiņa atveseļošanās joprojām turpinās. «Liela nozīme veselības atgūšanā bija automašīnas iegādei. Tas atvieglināja dzīvi gan man, gan apkārtējiem. Varu aizbraukt uz banku, darbu, pārvietoties.»
Jauna dzīve
Agrāk Mārtiņš autoservisā remontēja automašīnas. Pēc atveseļošanās tas vairs nebija pa spēkam. Viņš pelnīja iztiku ar dažādiem pagaidu darbiem, iemācījās strādāt ar datoru, kaut tolaik prata tikai nosūtīt e-pastu. Tagad viņš ir programmētājs. Gūta jauna pieredze. Viņš smej: «Nevajag darīt to, ko māca katrs ceļā satikts zintnieks,- augus ēst un dažādus novārījumus dzert. Galvenais - darboties. Medicīna attīstās, tātad cerības man vēl ir.»
Puisi nelaimē morāli atbalstīja ģimene, draugi, darba biedri. «Dzīvoju Ziepniekkalnā otrajā stāvā. Nolaist ratiņus pa kāpnēm tuvinieki bija iemanījušies, to var izdarīt viens cilvēks, bet, lai varētu tikt atpakaļ, vajag divus. No rīta, ejot uz darbu, kāds mani nolaida lejā un palīdzēja iekļūt mašīnā. Vakarā pie mājas gaidīju kādu pārnākam no darba, lai varētu tikt atpakaļ dzīvoklī,» viņš stāsta par neseno ikdienas rutīnu. Tagad problēma atrisināta. Mārtiņš dzīvo Rīgas domes piešķirtajā sociālajā dzīvoklī Bolderājā. Uzbrauktuve esot par stāvu, bet tikt augšā un lejā varot.
Dzīve turpinās. Mārtiņš ir laimīgs.
Ko darīt, lai šādi gadījumi vairs nenotiktu? Mārtiņš stingri saka: «Alkohols un aktīva atpūta nekādā ziņā nav savienojami. Alkohols nereti ir izklaides pavadonis. Nevajag būt pārgalvīgiem. Daudziem jauniešiem ir pārliecība, ka ar viņiem nekad nekas slikts nevar notikt. Muļķības! Nelaime var gadīties jebkuram, tāpēc uzmanības un piesardzības nekad nevienam nebūs par daudz.»
Arī Mārtiņš liktenīgajā dienā bija lietojis alkoholu.